tere tulemast (also known as day two)

Strauji progresējam. Nomīti 27 km un ne jau pa dzimtās zemītes ārēm, bet pa tikko uzlietu veloceliņu kaimiņzemē. Mhm, īsti nezinu, no kurienes mums tās anekdotes par neattapīgajiem urmasiem, jo, šķērsojot lat-est robežu at once ir redzams, ka esam Eiropā. Es teiktu, daba atgādina kaut ko starp Zviedrijas, Norvēģijas biezokņiem, reljefs tuvāks dāņu lēzenumiem. OK, te jau aiziet nevajadzīga lirika.

Neliels disklaimerītis: Man nav ūberkrutas kameras un tai pašai settingus esmu par slinku izzināt, tāpēc kvalitāte ir kāda nu ir.

Ar šo ekspotīcija pa pierobežu beidzās (cerams, nākošvasar igauņi būs pacentušies un tā turpināsies) un sākās atpakaļceļš ar nelieliem fotosesijas elementiem. Starp citu, redzamā šoseja ved uz Tartu.

Mastabas vai zikurāts or ... the truth is out there somewhere?

Lai vai kā, this stuff is hazardous, dudes.

Pīlādži. Skola. Well, no need for further explanations here, hein?

Mhm, jūs jau igauniski saprotat tāpat ;)

Latviešu izpratne par Mazo nāriņu uz sauszemes.

Katrā latvietī snauž zemnieks.

Pietura kā.. guļbaļķu māja.

Neliela eksotika. (Redzat to stabiņu kreisajā pusē? Pierobežas zona, dārgie) Un vēl, cik stārķu saskaitīsiet? :)

 

------

Pārceļamies atpakaļ uz Latviju.

Riteņbraucēja komplekts, neskaitot pašu riteni, of course.

Hmm, šie dēļi mani pievelk. Nekādu citu loģisku pamatojumu šīs bildes izrādīšanai nevarēšu sniegt.

Vajadzēja taču parādīt arī savu kompanjoni cheesy  :)

This is it, then.