jāatzīst, ka Beach House iepriekšējie albumi pirms 'Teen Dream' krīt uz nerviem pat man. :) tā viš i ar tām visa veida lietām - vienmēr ir bīstami paziņot, ka, lūk, šitentā grupa/režisors/etc ir afigeķ un the one, ha, kamēr nav izpētīts viss pieejamais šī materiāls.

kaut gannn.. tur tā ļoti viltīgi. Teen Dream pirmajā klausīšanās reizē mani arī neaizrāva over and out, šķita tās dziesmas visas pluss/mīnuss vienādas, un šis tiešām ir gadījums, kad it grows on you, un tagad tas ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. sanāk bez maz, ka sevi jāpiespiež paklausīties vēlreiz, jo ir iespējams, ka transcendence, kā jau tas smalkām lietām piedienas, iestāsies pēc nelielas pagaidīšanas. bet, no otras puses, tas jau drusciņ pēc Stokholmas sindroma izklausās, hah.