tā, kas te mums pēdējā laikā ir noticis. nav sanācis neko pierakstīt, tā kā jāsāk ar vecām ziņām iz pagājušās ceturtdienas, kad sāku vienu ierakstu, bet nepabeidzu, and it goes like this:


diena sākās smieklīgi - no rīta mani pamodināja zvans pie durvīm, zvanītāja bija sveša sieviete, kura ar tādu kā pašsaprotamības un jābūtības auru sev apkārt ietesās mājā, paziņoja, ka ir An.darba kolēģe Anna un ka viņiem noziedējušas biroja atslēgas, tā kā nu viņa atslēgu papildu komplektu meklēs An.istabā (kurā patlaban mitinos es), jo "pat An.nav tik traka, lai būtu to paņēmusi uz Latviju". izrakāja visus stūrus, kamēr notikumu straujās gaitas pārsteigtā Implozija berzēja acis no miega, apsvēra, vai ir pilnvarota nekaunīgo sievieti izlingot no savas/An. istabas un vai savā negarajā nakts t-kreklā izskatās piedienīgi, hahaha. a strādā viņas viena vietējā parlamenta deputāta birojā, kas atrodas uz tās pašas ielas, uz kuras mūsu māja, tāpēc pēc tam, kad atslēgas neatradās un pēc zvana An.bija skaidrs, ka neatradīsies arī, tika nolemts biroja darbu pārcelt uz mūsu dzīvojamo istabu. tā nu man tagad lejā ir parlamenta deputāta birojs, kurš lūr TV, ēd sviestmaizes un runā par politiku, lololol.

/un te nu seko ceturtdien neuzrakstītā daļa,/

neko, bet kopumā diena bija okei - satiku abas ASEF biedrenes, kuras uz šejieni bija atbraukušas viena teātra projekta kūrēšanas sakarā, viena no viņām bija mana mīļā ungārietīte, ar kuru kopš mūsu spožā Britnijas "I'm a Slaaaaave For You" priekšnesuma Malaizijas karaokē mēs draudzīgi viena otru saucam par verdzenēm. tā kā diemžēl viņai drīz bija jābrauc prom, paliku ar "Vali", kura man patīk stipri mazāk, un aizgājām uz vienu iņģī teātrīti Vaterlū stacijas autostāvvietas labirintos. biju domājusi, ka Vale, kā teijāterjomas darbone, būs izvēlējusies krutāko izrādi no iespējamajām, bēēt izrādījās, ka viņa uz konkrēto teātri bija izvēlējusies iet tikai tāpēc, ka tur strādā viņas indiešu darbkolēga. tomēr izrāde ("The Wolf") bija diezgan okei, un diena noslēdzās forši, BET TO NEVAR SALĪDZINĀT AR NĀKAMO DIENU, kad - - /to be continued/

...kāād [bungu rīboņa] mani neatlaidīgie pūliņi tomēr tikt pie End Of The Road festivaļčika biļetītēm tomēr vainagojās panākumiem! yes! tas bija viens čalītis, kura draugs beigās tā arī nevarēja braukt, līdz ar to viņš man pārdeva biļeti lētāk par kases cenu, lai gan biļetes bija izpārdotas jau jūnijā (paldies, Laimesmāt!). nu neko, negaidīts notikumu pavērsiens pēdējā brīdī (festivāls sākās tanī pašā piektdienā) - guļammaisa nav, telts nav, kompānijas nav, bet tas jau mūs neapturēs, kad jau tur spēlē Džoana Ņūsama, Mogwai un Beirut, vai ne. tā nu Implozija priecīgi savīkšķījās ceļam un sāka čekot transportus, kas sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, uzrādot visus transportus izpārdotus, abet braukt ar taksi izmaksātu tik, ka pēc tam jāpārdodas verdzībā. nulūk, un tādā veidā cilvēks var pakāst visus Beirut, Likes Lī un HEALTH koncertus, kurus ļoti grib redzēt un par kuriem jau samaksājis, sajusties ļoti vīlies un gribēt iedzert (kas arī nedaudz tika darīts, atklājot, ka šejienes īstais ingveralus ir ĻOTI, ĻOTI garšīgs; būs jāviļas vēl kādreiz un jādzer vēl).

bet nākamā diena sākās uz stipri priecīgākas nots, nokļuvu tanī middle of nowherā ar vilcienu un šērotu taksi ar stacijā iepazītajiem, tad nu laimīgi noskatījos pēdējo dziesmu no Austras performances (labi sanāca), Wild Beasts (kuri mani, pārsteidzošā kārtā, dzīvajā galīgi neuzrunāja), Nātanielu Reitlifu (kurš, savukārt, dzīvajā bija daudz foršāks, nekā ierakstos), daudz dažādu mazu un nepazīstamu grupiņu, kā arī Mogwai, <3 <3 <3, kurus līdz šim nebija sanācis redzēt dzīvajā jau kopš nelaimīgā 2006. gada, kad ar čomu stopējām pa festivāliem un Mogwai spēlēja Saint Malo, bet man Spānijā uzbruka kaut kāds wtf vīruss un palika šausmīgi slikti, līdz ar to stopējiens aprāvās un transportējāmies uz mājām, tā arī Mogwajus neredzējuši. BET ŠOREIZ! šoreiz viss bija kārtībā, un viņi spēlēja tā, ka brīžam aizvēru acis, tās fūzētās ģitāras atbalsojās sirdī, un es domāju, ka, redz, pēc piecdesmit gadiem, ja vēl visi būsim pie labas veselības un ja viņi vēl spēlēs kaut kur manā pieejamības zonā, tad es iešu un būšu tā kā tās sirmās galvas, kuras, nostalģijas vadītas, iet uz AC/DC, Kiss un tamlīdzīgiem koncertiem un tās sirmās galvas krata. jā.

savukārt Zola Jesus gan lika vilties (skāde, ka tuvumā nebija ingveralus), jo viņas īpatno balsi, kas ir viņas mūzikas balsts, spēks un stūrakmens, teju pilnībā nomāca nemākulīgā instrumentācija divu hārdkora bungu un superskaļas elektronikas "personā". lūk. nesaprotu, kā tā varēja notikt, jo kopumā festivālā problēmu ar skaņotājiem nebija, bet tam, ka tas varētu tā būt bijis speciāli, es nespēju noticēt. anyway, ar Zolu festivāla diena bija cauri un nācās atgriezties pie praktiskas dabas problemātikas - tātad, guļammaisa nav un telts arī. mans lieliskais plāns bija bijis a)saenerģetizēties no dzirdētās mūzikas un palikt augšā divas diennaktis (ekstrēmos apstākļos a la sesija ne tas vien ir darīts) vai b)sapazīties ar kādu smukiņo un palikt viņa teltī, lololol. bet tā kā bija riktīgi auksts un lietains, uzmācās iesnas un besis, kā arī festivāla teritorijā noplaka dzīvība, abi varianti atkrita. telšu un guļammaisu izīrēšanas un pārdošanas kantoris savas durvis bija slēdzis jau agrā pēcpusdienā, vēl pirms manas ierašanās, tomēr pēc visādiem gājieniem pie sikjuritijiem un tamlīdzīgiem, tika sadabūts tā numurs, un viena sparīga viņu darbiniece atnāca mani satikt, pārdeva man guļammaisu un par papildu 3,50 paundiem (vispār telts īre maksāja 60 paundus) ļāva man palikt vienā teltī ar piepūšamo gultu turklāt, jo "tā telts jau ir uzcelta, un tāpat tur šonakt neviens negulēs". success! paldies, Laimesmāt-2! to be continued.

tā, nu, back again pie festivāla. pēc desmit stundu apmierināta un cieša miega tanī piepūšamajā gultā nākamajā dienā dzirdēju atkal lērumu mazākzināmu grupu, samīlējos Villija Meisona dziesmā "Oxygen", noskatījos The Leisure Society un Tinariwen, kura, pārsteidzošā kārtā, laikam ir diezgan populāra grupa iņģī festivālos - tā kārta ir pārsteidzoša tāpēc, ka Tinariwen ir grupa, kas sastāv no vairākiem vīriešiem no Alžīrijas tuksneša, kuri ir notinušies garos paltrakos, kas aizsedz arī muti visiem grupas dalībniekiem, kuri nedzied (tur ir arī viens dejotājs! :) ), un spēlē viņi tādu monotonu world, kurā visas dziesmas +/- vienādas. neko, bet tā kā fesķiks kopumā bija uz tādu indie folk/freak folk un alternative country virzīts, kas lielākoties man tīri labi patīk, taču, kad ir par daudz, tad par daudz, tad pret jebkādām stilistiskām pārmaiņām man nebija nekādu pretenziju, un Tinariwen netika smādēti. Laura Mārlinga gan bija galīgi garlaicīga (to teica arī tie, kas bija redzējuši citas viņas uzstāšanās un varēja salīdzināt), tā vietā apskatījos The Staves, kas ir mīlīgs trīs māsu trio, kas harmoniskās balstiņās dzied par jūtām, un tas tobrīd bija tieši laikā. bēēt lielākā vakara virsotne, protams, bija Džoanas Ņūsamas uzstāšanās, uz kuru ieņēmu vietu stundu un 45min pirms koncerta plecu pie pleca lietū un aukstumā ar citiem bēdu brāļiem, no kuriem daži bija diezgan interesanti tipāži (piem., viens čalītis, ar kuru iepazinos, bija gīkains melomāns no Šveices, kurš pēdējos divus mēnešus pavadījis, ceļojot vienatnē ar mašīnu, un šajos mēnešos pabijis "tikai" piecos festivālos; parasti viņš vasaras gaitā pagūstot apmeklēt astoņus. tad viņš izvilka plastmasas pudeli, kurā bija vīns, es kaut ko nosmēju par festivālu low-class šiku. beigās izrādījās, ka tas vīns ir stipri kruts, UN TAD VIŅŠ NO AZOTES IZVILKA ARĪ NELIELU STIKLA VĪNA GLĀZI. jāatgādina, ka mēs joprojām stāvējām grūstīgā pūlī pie pašas skatuves).

nu neko, Ņūsama nospēlēja ļoti labi, vienīgi aukstumā viņai sasala pirksti un noskaņojās arfa. :) bet kopumā bija ļoti forši, un tā nu pēc vēl viena mākslinieka izsvītrošanas no saraksta "jāredz, pirms nomirstu" saraksta pasākumam pienāca beigas jau ap pulksten divpadsmitiem (tas festivāliņš vairāk uz ģimenēm un nobriedušiem cilvēkiem orientēts, tā kā dīdžeji un deju grīda līdz rītam izpalika), un bija jādomā, kā naktī nokļūt atpakaļ mājās. to be continued atkal (kaut kad vēlāk).