Latvijā man pietrūkst vecu pārdevēju veikalos, kas tevi saukātu par debestiņu.

guļu gultā plika, dzeru kafiju, klausos Leonardu Koenu, un ir sajūta, ka atkal viss ir tepat priekšā un sasniedzams.

tā, tā,

runājot par jaunā DIY griezuma pozitīvajām pusēm, var atzīmēt to, ka mati vairs neaizsedz skatu;
kā sasniegums jāvērtē arī tas, ka tur uz dullo ņemoties ar tām papīršķērēm, neesmu sev iznesusi aci.

tā kā kopumā esmu apmierināta un ietaupījusi naudu.

šodien atkal domāju, ka esmu nevis degradējusies, bet gan 'paplašinājusi savas uztveres, domāšanas un pieļaujamības robežas'. :) parocīgāk.

nepatīk, kad labas grupas 'attīstās', maina savu kursu un saraksta sev netipiskus albumus. ne jau tādā ziņā, ka tām uz to nebūtu tiesību, nē. vienkārši tas sarežģī komunikāciju - es, piem., gribētu teikt, kā iepriekš, ka 'man ļoti patīk, kā grupa Arcade Fire savās dziesmās diezgan konsekventi ievēro principu, ka dziesma sākas un beidzas kā divas strukturāli dažādas kompozīcijas, vienlaikus tomēr organiski saplūstot', taču tagad man tam visam vēl jāpiebilst, ka, hei, 'protams, es šeit runāju par pirmajiem diviem albumiem, par trešo ne'. nu sarežģīti, nu! :) tad jau bieži labāk neko nepateikt vispār; bet tas nozīmē - ko, - to, ka izpaliek daudz interesantu sarunu.

ai, un vispār es šīs un pagājušās nakts atkratīšanos no ballīšielūgumiem un mājas tīrīšanu tā vietā redzu teju kā varoņdarbu. šitā, lūk.