lieka un neviena nevajadziiga
man vienmeer taa liekas, kad esmu kopaa ar draugiem...viena un nevajadziiga, kaut blakus staav kaads no maniem draugiem...vienalga esmu viena...lielisks piemeers...vakardiena...jutos lieka un nevajadziiga, tikpat labi Amanda un Agnese vareeja buut divataa bez manis...nekas no taa nebuutu mainiijies...jo es vienkaarshi gaaju vinjaam liidzi un domaaju, ka esmu sheit lieka...jaa...lieka un nevienam nevajadziiga...peedeejaa laikaa manu draugu skaits saak sarukt un sarukt, liidz jau vairs nebuut, kam sarukt...man vairs nebuus draugu...laikam taapeec man tik ljoti saap shis vaards "draugi"...taapeec es neticu iistiem draugiem...taapeec arii tapa viens no maniem nez cik seniem rakstiem par draugiem, kuri ir cilveeki ar kuriem reizeem liidz zinaamai robezhai var jauki pavadiit kopaa laiku...ai es atchu nepaarstaastiishu vecu rakstu...manas domas nav mainiijushaas un arii nemainiisies...draugs ir cilveeks, kursh saapina tevi, taapeec labaak ir divi ienaidnieki nekaa viens draugs...kaads var buut teiks blaa blaa...ko vat te taadas muljkjiibas rakstiit, bet taadas n ir manas domas un nemaz nelieku jums shito visu lasiit...man galvenais ir kaut nedaudz izlikt to visu uz aaraa, ja nee es tajaa visaa, kas manii sakraajies varu arii nosmakt...varbuut arii nosliikt...es nezinu...