Kāpēc?
Šodien tā domāju, daudz domāju par sevi, savu dzīvi un Tevi... tas laikam loģiski, jo pa lielam mana dzīve esi Tu.. nu vismaz tās svarīgākā daļa. Sāpīgi domāt par to, cik daudz nozīmē kāds cilvēks, ka kāda dēļ es būtu gatava atdot visu, bet tajā pašā laikā apzināties, ka šim cilvēkam es nekad nenozīmēšu to pašu. Tā asarām acīs kārtējo reizi aizdomājos, bet varbūt es kļūdos, varbūt man šis cilvēks nav viss... varbūt tā nav kā man liekas.. varbūt tas viss ir tikai sapnis, uzpūsta ilūzija or something like this... Stulbi tā domāt..bet tā ir mana vienīgā iespēja cerēt uz laimi dzīvē.. Ko es šajā gadījumā domāju ar laimi? Es domāju to laimi, ko sniedz mīļotais cilvēks blakus, viņa apskāvieni, vārdi, skūpsti...Secinājums viens. Es nebūšu laimīga. Jo Tu man nozīmē visu... un nozīmēsi visu līdz paša mūža galam.. Ja cilvēki dzīvo tikai vienreiz...tad gribētos dzīvi izdzīvot maksimāli pilnvērtīgi, bet vai tas iespējams bez mīlestības? Diemžēl pārāk skaidri pati apzinos atbildi.