neAPSTĀJIES!!!
Visu laiku šo ierakstu gribas sākt ar "Pie baltas lapas apsēžos kā pie savas domas kapa".. un nekas, ka dziesmā ir nedaudz savādāk...
Au, kā apdedzināju tikko kāju.. tas nojauc visu domu. Jo sāp tak ļoti. Nu jā, emocionālas sāpes vairs nav vienīgās, kas plosa manu nabaga dvēseli.. tagad arī fiziskas sāpes plosa manu nabaga nomocīto miesu. It kā viss iekšēji kliegtu "Stop! Apstājies, Tev vajag atpūsties!!" Zinu, bet ne vienmēr ir iespēja un tas stulbais ķermenis jau arī nesaprot, ka slimojot, viņš tikai apgrūtina manu ikdienu, radot papildu stresu un piepūli.
Bet ne jau par to šovakar vakara pasaciņa stāsta. Tā stāstu pavisam citu pasaku. Varbūt par Sarkangalvīti, kas apmaldījās ne mežā, bet savā dzīvē, meklējot savu jēgu, savas eksistences vērtību. Un cik vilkus galu galā jāsatiek, kas pārģērbušies par dzīves patieso būtību un pie kā tas galu galā noved? Pie neuzticēšanās nevienam, pie izmisuma, es teiktu.. Pie kura vilka vecmāmiņas drēbes Tu pārstāj ticēt, ka kaut kur mīt arī vecmāmiņa? Jā, katram tas ir individuāli, bet tomēr pienāk mirklis, kad pārstājam ticēt realitātes šķietamajai patiesībai. Un paradoksālā kārtā, sastopot īsto vecmāmiņu sākam tai plēst nost ādu, meklējot tur paslēpušos vilku, tādējādi to iznīcinot.. Kā zināt pareizo ceļu un nekļūdīties? Izbērt maizes drupačas atpakaļceļam? Bet es teiktu, ka vienīgais ceļš ir uz priekšu, to mums nosaka laika ritējums, kurš minūti pēc minūtes iet uz priekšu, pat nedomājot pagriezties otrā virzienā, vai pat uz mirkli apstāties.
Un tagad sākumu par kāju un mana ķermeņa vēlmi apstāties gribas izdzēst, jo apstāšanās nav iespējama nevienā līmenī. Un tas ir tas pie kā apstāties šajā vakarā. Pie neapstāšanās.