Nogalini mani, lai nesāp!
Teikt ko ir daudz... varbūt tāpēc paklusēt ar sevi. Ar ko gan citu? Neviena jau nav. Klusums. Tas ir mānīgs klusums. Jo sāpēs sirds kliedz. Man nav sirds. Sāpes to nogalināja. Aizvērt durvis. Neatvērt tās vairs. Man bija bail Tevi pazaudēt, jo man likās, ka zinu, kā tas sāpēs... bet es nezināju, ka tas mani iekšēji nogalinās. Nē, tā vēl nav nāve... Jo sāp. Sāp neizturami. Tās ir pirmsnāves sāpju agonija. Nogalini mani! Es negribu vairs just... Bez Tevis gaiss, ko elpoju ir inde, kas rada neizturamas ciešanas, bet nenogalina... Es kritīšu Tavā priekšā ceļos un lūgšu žēlastības paliekas - neaizej, lūdzu paliec! Es nespēju bez Tevis dzīvot... es tiešām vienu rītu nepamodīšos, jo pietrūks spēka izdzīvot bez Tevis. Es padodos maskai.. es protu slēp savas izjūtas, emocijas.. man tikai jāgrib to nedarīt... Es Tev uzticos.. un man negribas Tev teikt, ka viss ir kārtībā, kad visvairāk viss grūst, bet kāpēc grūst, jo Tu aizej, es Tev neesmu vajadzīga... Tu apsolīji, ka pateiksi, kad es Tev apnikšu. Tu tiešām apsolīji, kāpēc Tu nepateici, bet aizgāji... es nojautu, ka pienācis šis brīdis, bet Tu klusēji, neko neteici un es ticēju tukšām cerībām, bet tikmēr Tu arvien attālinājies no manis, līdz aizgāji... Drīz aiziesi pavisam un tad es nomiršu. Nomiršu viena savās sāpēs.. Nekas Tu mani ātri aizmirsīsi. Bet es Tevi nekad. Nekad. Es nespēju vairs elpot, es nespēju dzīvot, jo tas rada pārāk lielas mokas... Dzīve sabrūk, jo Tu esi visa mana dzīve.. un Tevis nav.. Man nav kam pateikt, cik slikti. Nav neviena. Esmu viena un mirstu. Dzīve ir skarba un viss, kas nenogalina, padara mūs stiprākus... Bet šī laikam ir tā reize, kad tieku nogalināta. Vai kādreiz vēl spēšu atvērt savu sirdi mīlestībai.. nezinu. Bet es nekad nespēšu nogalināt savu mīlestību pret Tevi. Un tāpēc cietīšu jo vairāk... Tā ir nāves sajūta.