I am not alone...
Man ir kaitīgi daudz domāt.. varu izdomāt nez ko...
Man ir kaitīgi sapņot... varu redzēt tādus sapņus, kurus cenšoties izskaidrot nez ko izdomāju...
Bet tad varbūt vienkārši kaitīgi ir dzīvot...

Es esmu kā svešiniece pati sev.. manas izjūtas grūti nosaukt par manām.. tās neatbilst tam, kā man liktos, ka vajag, kā es justos.. Šodien pastaigājos un daudz domāju.. un nonācu pie secinājumiem par sevi, savu dzīvi un savām izjūtām... Bet pēc kāda laika manas sajūtas mani pievīla, tās dzīvo pavisam atšķirīgu dzīvi no manējās... tās nepakļaujas maniem nosacījumiem.. tās jūt to, ko pašas vēlas... Tās pat savā starpā konfliktē. Jo dažādas sajūtas grib sadzīvot manī vienlaicīgi.. Laime, ko sniedz Tavs smaids, Tavi vārdi, Tava klātbūtne.. Sāpes, ko izjūtu, apzinoties realitāti... Naids un dusmas, ko izjūtu pret savām jūtām, ka nespēju tās kontrolēt... Mīlestība... bet nesanāk.. pārāk atšķirīgas tās jau savā būtībā.. tās paredzētas vienai otru iznīcināt, bet tās cenšas sadzīvot... Muļķes.
Esmu nelaimīga savā laimē...
Nogalinātas sajūtas atdzīvojas līdz ar nakts iestāšanos... tās kā tādi vampīri šķiet baidās saules gaismas, bet toties ļoti mīl naktis... es arī. Tad es un manas skumjas birdinām asaras... nē, naktis man patīk pat par spīti šīm sirdī smeldzošajām skumjām... man patīk skumjas.. bet man nepatīk ciešanas, ko tās rada... Cik asaru jau nav liets? Bet cik vēl tiks liets?
Ar tik vieglu šķindoņu kā dārgākais kristāls saplīst atsitoties pret grīdu tāpat mana sirds saplīst mazās, mazās lauskās un izbirst uz grīdas pie Tavām kājām... lūdzu, kāp virsū un samin tās.. Bet Tu centies tās salīmēt atpakaļ kopā... par līmi Tev kalpo manas asaras...
Mana sirds čakarē man smadzenes... Jautri, ja? Nu tad tik turpini izklaidēties... turpini spēlēties ar mani! Absurdi es teiktu.. absurdi tas skan.. es spēlējos ar sevi.. manas jūtas spēlējas ar mani... liek domāt vienu, lai pēc pāris stundām vai pat minūtēm liktu man justies savādāk.. Haoss... nav pamata zem kājām... nevaru uzticēties pat pati sev.. tad kā es varu uzticēties Tev? Kā uzticēties cilvēkam, kas neuzticas man... vai varbūt tomēr...
Es tikai gribētu mieru... bet tas laikam par daudz prasīts.. Laikam tikai kaut kā jauna sākums var kļūt par visa šī beigām... bet es negribu beigas.. Labāk dzīvot bez beigām nekā ar nelaimīgām beigām... Un beigas nav iespējamas, kamēr nav kaut kā jauna sākums.. bet negribot beigas, es nemeklēšu jaunu sākumu...
Bet cik ilgi es sevi mocīšu? Bet kā tās var būt mokas? Ja tās radījusi laime... Laime nevar radīt mokas.. bet manī rada.. Es jūtos tik ļoti apmaldījusies sevī, savās izjūtās... es pati vairs nezinu, ko gribu un ko nē... jo tas nesakrīt ar to, kas ir.. ar to, ko vajadzētu, bet kurš gan var zināt, kas man ir vajadzīgs, ja ne vien es pati...
Es spēlējos ar sevi... es.. neviens cits, kā es pati... Tu man jautāji, kas ar mani spēlējās? Kāpēc Tevi tas tā interesē? Bail, ka tā varētu būt Tu? Ja tā ir, tad rodas jautājums, kāpēc Tev rodas tādas domas... jo Tu spēlējies ar mani? Nē. Un pat ja tā būtu, dari tā...
Tikai nepamet mani... Neatstāj mani vienu šajā haosā... Bez tevis es jau sen būtu noslīkusi bezcerības pilnajā izmisuma bedrē, ko klāj skumjas un sāpes... Bet Tu kā saules stars liec man tiekties pēc savas laimes piepildījuma... Kad es mirstu, Tu mani elpini līdz es atkal sāku elpot... Bet kā lai es Tev atdaru to? Ne jau ar šokolādēm un ekselences saldējumiem te būs līdzēts... Es jūtos parādā Tev par to visu, ko Tu dari manā labā... še Tev mana sirds, vienīgais, kas man pieder... dari ar to, ko vēlies....