Es rītu nesatieku...
Es no rītiem negribu celties, jo es ceru redzēt vēl kādu sapni... ar Tevi.
Vai tiešām reizēm sapņos dzīvot vieglāk nekā realitātē... tikai neīstāk. Tad jautājums nav, cik tas ir viegli vai grūti, bet cik nepatiesi un mākslīgi? Bet tomēr kaut kā...un tagad es laikam sapratu, kāpēc es pēdējā laikā guļu tik man netipiski daudz... jo guļot man nav jādomā un jāsāpina sevi.. guļot es vienkārši sapņoju... Vienīgi vēl paliek jautājums, kāpēc tad es neeju laicīgi gulēt, bet vēl 4:30 no rīta rakstu šādu ierakstu?

Cik gan ātri es māku tik ļoti sailgoties pēc kāda cilvēka... Redz, kā izrādās, man ir vajadzīgi cilvēki blakus, lai es spētu dzīvot.. cik ļoti es gribu Tevi satikt... tikai nespēju Tev to atzīt...ko lai dara, ja man bail Tev apnikt... Labāk iešu gulēt un satikt Tevi sapnī..

Brīžiem man liekas, ka man sevi jāiepazīst no jauna, cik ļoti esmu mainījusies...