Iegriezt svaigas rētas...
Vai tiešām uzticēties?
Salauzt sevi?
Patiesībā es jau to daru... Kas tu esi? Kāda ir tava loma manā dzīvē? Iemācīt man uzticēties cilvēkiem? Vai salauzt mani pilnībā? Ja es uzticētos, vai tu mani iemītu zemē vai atbrīvotu mani no manis pašas radītiem dēmoniem, kas plosa mani no iekšienes? Kur ir atbildes? Bet vai tad salauztu cilvēku var salauzt? Laikam jau var, ja jau es baidos...Un ko es patiesībā gaidu? Pierādījumu, ka nevienam nevar uzticēties vai tomēr cilvēku, kuram var uzticēties? Kāpēc man liekas, ka es gaidu, ka mani salauzīs pavisam? Jo visas rētas reiz sadzīst... un tomēr es tik ļoti esmu pieradusi dzīvot neuzticoties, ka gribas, lai kāds rada iemeslu turpināt tā dzīvot...Bet varbūt tiešām ir pienācis laiks mainīties? Kā tauriņam izlidot no kūniņas?