Pārak daudz starmešu...
Tik tukšs liekas laiks un pasaules elpa. Tikai mirkli gribas palūgt tai apstāties, lai saņemtos un eksistētu. Tikai gribas pateikt, lai apstājas, kamēr es saritinajusies savā vientulībā padomāšu, pārdomāsu... Gribas vienkārši neredzēt un nedomāt... Gribas vinkārši pabūt prom no visa un visiem. Tikai brīdī, kad gribeju atstā draugiem.lv, skype un atslēgt telefonu, sapratu, cik daudz saistību... saistību ar citiem, kas dusmosies... bet piedodiet! Tik daudz saistību, vajadzību un atkarību no manis... tik daudz gaidu un solījumu. Es esmu vajadzīga... vai tad par to es nesapņoju? Un tagad es nevaru atļauties vienkārši nozust no citu redzesloka... Pārāk daudz jautājumu un pārak maz atbilžu, ko sniegt...

Varbūt ērtāk paslepties no sevis... nē, nevajag.. pārāk grūti, nē, nevajag...
Smaidi un dzīvo...