Reiz kāds teica-ja uzpīkstina,tātad grib, lai tu par viņu domā!
Tā it kā kāds mani pamestu .

Ar asinīm es lūpas klāju,
Lai tumši sarkanas tās ir .
Un, ja par savu dzīvi es vairs nedomāju,
Jo vairāk palicis man ir .

Jau drīz,
Kad no mākoņiem sāļš lietus līs;
Es zinu, jāiet man būs.-
Man būs jāpamet jūs .

Es zinu, ka neatgriezīšos nekad,
Bet tomēr tagad,
Kad laiks man vēl ir;
Es saku paldies par to, kas man ir .

Jau drīz es pacelšos savos spārnos.
Jau drīz es nokļūšu tur.
Tad visi ņems ko kāros,
Bet es dzīvošu laimīga tur .

Pieejot pie zemes malas
Paceļos es savos spārnos .
Lidojot es redzu sānos :
Mežus, kalnus, jūrās salas,
Bet ar vien vēl tur neesmu
Un jūtos tā it kā kāds mani pamestu .

Galīgi gaļimijs dzejolis laikam..tam kādi 5 gadi vismaz.Starjo...
Tomēr nav iespējams izdzēst to,kas jau šūnās iesakņojies..neba tāpat es biju tik ļoti iemīlējusies...taga kā miglā...