LETA. Žurnālistiem Pauls teica, ka dāvanas saņemt, protams, ir patīkami un savā dzīvē viņš neesot saņēmis daudz dāvanu.

Domājot par šo (http://klab.lv/users/de_profundis/114247.html) aktuālo citātu, biju pārsteigts, saprotot, ka tik daudzi režisori ir uzveduši un ekranizējuši vienas un tās pašas nodrāztās Bībeles vietas, bet visādi Kventini Tarantīno un Oliveri Stouni ir palaiduši garām lieliskus svaigus sižetus.

Vidējais latvietis zina, ka visas telefonsarunas kāds noklausās, tāpēc telefonu viņš neizmanto, lai runātu, bet gan lai izrādītos.

Par novērošanas kamerām viņam nav tādas informācijas, tāpēc vidējam latvietim nav svarīgi, kā viņš izskatās, ja gadījumā tomēr izrādās, ka viņu kāds noskatās.

Telefonu pārdevēji to zina, tāpēc pārdod tādus telefonus, kas labi izskatās, bet tas, kā šajos telefonos izklausās vidējais latvietis, nav viņu darīšana.

Vidējās latviešu avīzes savukārt visu noraksta viena no otras, tāpēc vidējam latvietim ir diezgan viegli nolasīt to, kas rakstīts starp rindiņām, pat tad, ja viņš noskatās uz avīzi pār kaimiņa plecu vidējā tramvajā, ja vien tas nav jau norakstīts metāllūžņos.

Vidējie latviešu tramvaji ir pagalam nolietoti, tāpēc labprāt nokrāso sevi ar dažādām reklāmām, lai izskatītos noderīgi.

Vidējās latviešu reklāmas nemaz nenojauš par tramvaju eksistenci, tāpēc domā, ka tās ir viņas, kas braukā pa pilsētu, un nesaprot, kāpēc nopietni vidējie latvieši nostājas pieturās, kāpj reklāmās iekšā, nobrauc kādu gabaliņu un tad atkal izkāpj.

Latvietis, kurš nekāpj tramvajā, vairs nav vidējais latvietis, bet gan pārākais.

Pārākais latvietis pārdod reklāmas laukumus un pārskaita naudu no viena konta uz otru, viņš pārliecina vidējo avīžu redaktorus pārrakstīt to vai citu komentāru, bet runājot pa telefonu vairākas reizes pārjautā, lai pārliecinātos, vai nav pārklausījies.

Noklausīties pārākā latvieša telefonsarunas ir pārākā bauda priekš normāla vidējā latvieša.

Pārākais latvietis grib pārbraukt dzīvot uz Floridu vai Taizemi, jo šeit viņam ir pārāk grūti izturēt morālo klimatu un mitrās ziemas.

Pārākais latvietis visvairāk baidās no vidusauss iekaisuma, jo tad viņam būtu grūti saklausīt klikšķus telefonsarunas laikā, kas liecinātu par to, ka viņu kāds noklausās.

Vidējais latvietis nekad nav bijis Floridā vai Taizemē, tāpēc viņam šķiet, ka grūti ir visur un vispār, taču vidēji grūti. Var izturēt.

Vēl grūtāk par vidējo un pārāko latvieti dzīvo grūtākie latvieši, kuros ietilpst latviešu bērni, latviešu pusaudži, pensionāri latvieši, invalīdi latvieši, latvieši ar īpašajām vajadzībām, latviešu sievietes un latvieši-alkoholiķi.

Grūtāko latviešu telefonsarunas neviens nenoklausās, lai gan to izdarīt nebūtu nemaz tik grūti.

Pārējie latvieši dzīvo Īrijā, cepuri kuldami.

Vidējais latvietis Dievam tic, taču uz baznīcu neiet. Viņš ar aizdomām uzlūko Veco Derību un Jauno Derību, tautā dēvētas arī par Garo un Īso. Vidējais latvietis tic, ka Dievs speciāli viņam ir uzrakstījis Vidējo, un gaida, kad to izdos.

šovakar Zaļajā Karogā:

1. Zombieland – 5:57 – T Bone Burnett
2. Palestine Texas – 4:47 – T Bone Burnett
3. Hollywood, Mecca Of The Movies – 3:26 – T Bone Burnett
4. Diggin’ a Grave – 2:05 – Micah P. Hinson
5. Little Boys Dream – 4:23 – Micah P. Hinson
6. Letter From Huntsville – 1:56 – Micah P. Hinson
7. Tuchi – 4:00 – Leonid Fiodorov
8. Sin – 14:31 – Leonid Fiodorov
9. Moya Ni – 3:07 – Leonid Fyodorov


( sīkāk šeit )

Šodien 20.10 radio Klasika ēterā pirmo un, domājams, pēdējo reizi skanēs skaņdarbi no Mouse on Mars albuma Varschaz

2004. gada 8. aprīlī

Katru gadu šajā laikā visā kristīgajā pasaulē tiek uzsākti savādi rituāli, kuru hermētiskā jēga, mērķis un būtība nav viegli saprotami. Pilsētas parkos parādās kartona vilki, zaķi un kamanas, kas rīta miglas aizsegā biedē nepieredzējušos jaunāko klašu skolēnus. Bankas piedāvā noguldīt naudu kaut kādā īpaši izdevīgā veidā, to ilustrējot, piemēram ar seksuāli uzbudinātu trušu acīm. Strādājošajiem tiek piešķirtas vairākas brīvdienas, kas izsit organismu no ierastā darba/atpūtas ritma, jo neviens jau nepasaka, ko tad īsti vajadzētu darīt. Vienīgi dietologi brīdina šajās dienās nepārēsties, un tikai tad mēs atceramies, ka atkal šogad aizmirsām par gavēni. Un kas tas par gavēni? Lai novājētu pirms lielveikalu pavasara izpārdošanām un vasaras peldkostīmiem? Mūsu apcirkņos un klētīs jau sen vairs nav jūtams gadalaiku maiņas iespaids, bet vēl nupat skolā taču mācījāmies par dzimtbūšanas laika zemnieku grūto dzīvi un lieso krājumu izbeigšanos garajās feodālajās ziemās. Nē, mums tagad gadalaiki mainās no tā, vai veikalos lētāki ir banāni un kivi vai arbūzi un persiki.
Lieldienu laika noslēpums slēpjas arī tajā apstāklī, ka tās mums, šķiet, ir vienīgās brīvdienas, kuru datumu mēs nezinām līdz pat pēdējam brīdim. Kurš tad to var atcerēties, kā īsti bija jārēķina, vienīgi pēc balto olu parādīšanās veikalā ir skaidrs, ka tirdzniecības darbinieki atrodas šim noslēpumam mazliet tuvāk par mums pārējiem. Zaķi uz ielām, olas veikalos un filmas par Kristu – tās ir trīs stabilākās pazīmes, ka kalendārs pietuvojies Lieldienu mistērijām. Jā, vēl arī neizprotamā nepieciešamība uzsliet kādā sabiedriskā vietā no baļķēniem sanaglotas šūpoles un sastāties garā rindā pie tām.
Ir tik bezgala grūti savienot visus šos tradicionālos elementus kaut cik vienotā sistēmā, ka Lieldienas aizvien biežāk simbolizē dzīves kā tādas dziļi noslēpumaino raksturu. Paskatieties, arī dzīve taču sastāv no tikpat absurdām un savstarpēji nesaistītām eksistences daļiņām, arī dzīvē ir tikai viens solis no traģiskā līdz farsam, no etnogrāfiskā līdz holivudiskajam, arī dzīvē mēs bieži vien iesaistāmies darbībās, kuras mums ir neizprotamas un vajadzīgas. Neizprotami vajadzīgas atkal un atkal.
Kāpēc tā nemitīgā atgriešanās? Skolas un karjeras mašinērija mums taču ir cītīgi mācījusi, ka viss virzās uz priekšu un, turklāt, vēl – uz labo pusi. Bet mēs nezin kāpēc vienmēr esam bažīgi nojautuši, ka šī kustība ir mānīga. Ka dzīve ir nemitīga atgriešanās pie vienreiz izdarītā. Īpaši svarīgi to saprast ir tagad, kad jūsmīgu politiķu runās mēs dzirdam, ka ir noticis kaut kas neatgriezenisks, ka mēs beidzot esam ieguvuši galīgas drošības garantijas, ka esam galu galā iestājušies uz palikšanu un mūžīgi mūžos. Bet dzīvē jau tā nenotiek. Dzīvē viss ir atkal un atkal. Tā valsts jau var iestāties savā Eiropas Savienībā un tur arī palikt. Taču cilvēkam, kurš pārstās ik rītu saprast, kāpēc un kur viņš dzīvo, gals būs klāt. Cilvēkam jāizdzīvo sevi vienmēr no jauna, jāmācās būt par sevi vienmēr no jauna. Ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Un Lieldienas savā kristuszaķuolu absurdumā mums māca, ka arī nekāda nāve pie krusta neko neatrisina, ja mēs to neatkārtosim atkal un atkal. Nekāds upuris mūs neglābs, ja mēs to neizdzīvosim katrs no jauna, ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Nekāda paradīze mūs negaida, ja uzskatīsim, ka, vienreiz pieņēmuši kāda mācītāja teikto, esam kļuvuši par kristiešiem. Tāpēc tās šūpoles, tāpēc tās olas, lai jau nu būtu arī tie banku procenti un veikalu izpārdošanas. Es tikai vienu nevaru saprast – kāpēc tie zaķi?

tas žurnāls pazaudējis jebkādas kauna jūtas:

Vāka foto - Jauns kails vīrietis palecas pludmalē, Martin Meyer

1989. gadā es no Afganistānas atvedu rokassprādzi ar iestrādātiem magnētiņiem, kas it kā noregulē asinspiedienu, ķīniešu tintes pildspalvu ar mirdzošiem hieroglifiem, indiešu prezervatīvus ar pumpiņām un pliku sievieti uz kastītes, pāris paciņas antipolicijas dražeju, kas noņem alkohola smaku, franču smaržas mammai un piecas grāmatas: Rabindranata Tagores dzejoļus, Hermaņa Heses krājumu "Ceļojums uz Austrumzemi" un Tūkstots un vienas nakts pasakas trīs sējumos. Izklausās smieklīgi, bet tur bija grāmatu veikals, kurā varēja nopirkt labu literatūru krievu valodā. Tūkstots un vienas nakts pasakas es vēlāk pārdevu grāmatu antikvariātā, kad nebija naudas. Bet pārējās divas šodien atradu plauktā. Tagores sējumiņā iekšā ir kartiņa ar Brīvības pieminekli un Vizmas Belševicas dzejoli par Latviju. Pilnīgs džentelmeņa komplekts.

Šodien, 8. martā raidījumā* "Rīgas Laiks klausās" visām kairinošajām sievietēm dāvanā skanēs sekojošas kompozīcijas:

1. Brooks – Accidents 4:37
2. Brooks – Enermous Members Club 5: 53
3. Brooks – Red Tape 5:30
4. Alog – St. Paul Sessions II 6:48
5. Alog – Severe Punishment and Lasting Bliss 10:19
6. The Books – Be Good To Them Always 4:51
7. TheBooks – Smells Like Content 3:41
8. The Books – An Animated Description of Mr. Maps 4:38
9. The Books – Venice 1:42
10. The Books – None But Shining Hours 2:43

( vairāk par mūziķiem )

*raidījums "Rīgas Laiks klausās" skan Radio Klasika programmā 20:10

Ir trīs veidu literārās jaunrades nami: tādi, kuros nav iespējams neko uzrakstīt, jo visu laiku jādzer, tādi, kuros nav iespējams neko uzrakstīt, jo nedrīkst dzert, un tādi, kuros neviens nav bijis.

Ir trīs veidu dzejnieki: geji, dzērāji un Jānis Rokpelnis.

Ir trīs veidu romāni: ar labām beigām, ar sliktām beigām un tas, kuru raksta Guntis Berelis.

Ir trīs veidu Raiņi: vēsturiskais Rainis, literārais Rainis un Aspazija.

Ir trīs veidu literārās pēcpusdienas: tādas, kas beidzas pirms pusnakts, tādas, kas nebeidzas pirms pusnakts, un tādas, kurās ierodas skandalozais rakstnieks Edmunds Frīdvalds.

Ir trīs veidu latviešu literatūra: laba literatūra, populāra literatūra un tā, kas ir izdota līdz šim.

Ir trīs veidu literārie kritiķi: tie, kas grāmatu izlasa ar sajūsmu, tie, kas grāmatu izlasa ar riebumu, un tie, kas publicējas presē.

es, piemēram, domāju, ka literārās anekdotes būtu lielisks prozas lasījumu teksts, bet nu labi

Gandrīz vienmēr, kad tu dodies uz kādu svarīgu tikšanos, turklāt uz tādu, kad neierasties vienkārši nevar, tu nonāc dīvainas izvēles priekšā. No vienas puses, pieklājīgi būtu atnākt laicīgi, tas ir skaidrs, ka nokavēt nebūtu pieklājīgi. Taču, no otras puses, ierodoties pārāk agri, tu riskē nostādīt neveiklā situācijā to otru cilvēku, nu, it kā sanāk, ka tu aizrādi viņam... Maskavā šīs izjūtas ir īpaši spēcīgas, tu taču neesi pieradis pie šiem attālumiem un sastrēgumiem, tev visu laiku šķiet, ka vari kaut ko nepaspēt. Un beigu beigās tu stāvi norunātajā vietā kaut kādā modīgā Sky-bārā un esi par ātru, tu izej uz mansarda terases, gaidi cilvēku, ar kuru ir norunāta intervija, vēro no augšas Maskavas rudenīgi laiskos bulvārus, kaut kādus skārdniekus, kas atlaidušies pīppauzei uz tuvējā teātra jumta. Un tad tu saproti, ka viņš atnāks tieši laikā, ka viss notiks tieši tā, kā tam vajadzētu notikt. Un viņš pat ir iekārtojis tā, lai tu nejustos vainīgs, viņam tik un tā te būtu bijis jānāk, pēc trim stundām apakšā ir izrāde un mums ir tieši tik daudz laika, lai uzsmēķētu, paēstu un parunātu. Mēs sākam runāt par to, ka, lūk, viņa romāns Krekls ir pārtulkots latviski un tagad iznāks Rīgā. Jocīgi, viņš saka, bet vai tad nevarēja visi, kas gribēja, izlasīt krieviski? Varēja, nē, nu ir, protams, cilvēki, kas krieviski nelasa, tas skaidrs. Vispār jau tas ir svarīgs kultūras akts, viņš saka, kā jebkurš tulkojums. Jā, es piekrītu, taču nav šaubu – latviešu lasītājam romāns būs saprotams, kaut arī visa tā Maskavas atmosfēra ir tāda kā eksotika. Jā, nu, protams, tur ir daudz detaļu, saka Griškovecs, rakstot romānu, tas bija svarīgi, taču mērķis nebija eksotika. Bet kāds bija mērķis? Mērķis bija samierināt provinci un galvaspilsētu. Vismaz Krievijā šīs pretrunas ir ļoti spēcīgas.

( Te vairāk no sarunas ar Griškovecu )

Skandalozajam dzejniekam Rihardam Bargajam patika gulēt piedauzīgā pidžamā. Patiesību sakot, pidžama bija nevis piedauzīga, bet pieguļoša, tas ir, guļus stāvoklī tā bija pieguļoša, bet, kad apstājās pie spoguļa, tad piestāvoša. Ja gadījās vairāk iedzert, tad - piekrītoša. Varētu pat mēģināt apsēsties, bet tad būtu jāsaka, ka pidžama piesēdēja, taču tāda vārda latviešu literārajā valodā nemaz nav. Citiem vārdiem sakot, gandrīz universāla tāda pidžama. Bet viss pārējais ir tikai baumas.