šovakar Zaļajā Karogā:

1. Zombieland – 5:57 – T Bone Burnett
2. Palestine Texas – 4:47 – T Bone Burnett
3. Hollywood, Mecca Of The Movies – 3:26 – T Bone Burnett
4. Diggin’ a Grave – 2:05 – Micah P. Hinson
5. Little Boys Dream – 4:23 – Micah P. Hinson
6. Letter From Huntsville – 1:56 – Micah P. Hinson
7. Tuchi – 4:00 – Leonid Fiodorov
8. Sin – 14:31 – Leonid Fiodorov
9. Moya Ni – 3:07 – Leonid Fyodorov




T Bone Burnett
The True False Identity
2006, Sony BMG Music Entertainment

Iemiguša vulkāna dusmu teorētiskais pamatojums: izpildīts


Pieticība un pamatīgums ir Bārneta svarīgākās rakstura īpašības. Ierakstījis savu pirmo soloalbumu 1972. gadā, viņš vairāk laika ir pavadījis citu mūziķu fonā – kā pavadošais ģitārists vai lielisks ierakstu producents. Pateicoties viņam, savus labākos albumus ierakstījuši Rojs Orbisons, Elviss Kostello, Sema Filipsa un „Counting Crows”. Pats viņš izdevis piecus albumus astoņdesmitajos gados, bet kopš 1992. gada ļāvis par sevi nedaudz piemirst. Un nu izdevēji un žurnālisti kož pirkstos, ka nav visus šos gadus apjautājušies: „Kā iet? Ko dari? Kur jaunās dziesmas?” Jo izrādās, ka jaunas dziesmas ir, un tās ir gandrīz ģeniālas. Spēcīgas, nocietušās kā muskuļoti kumeļi aplokā, brīnišķīgi ierakstītas un noslīpētas. Trīs bundzinieki, kontrabass, Marka Ribota izsmalcinātā ģitāra. Un pats Bārnets ar nikniem, politiskiem tekstiem, kas skan kā revolucionāras devīzes, ko rakstīt uz māju sienām Amerikā, Eiropā, Palestīnā vai Ķīnā.


Micah P. Hinson
Micah P. Hinson And The Opera Circuit
2006, Overcoat

Jaunības maksimālisma izpausme: permanentā noguruma sindroms

Jaunu vārdu meklēšana šobrīd modernā mūzikas novirzienā parasti ir garlaicīga nodarbošanās, lai arī nes nelielu peļņu izdevējiem un producentiem. Hinsons ir nedaudz cits gadījums. Aizrāvies ar mūziku un narkotikām agrā jaunībā, viņš ir paspējis iekļūt cietumā, izārstēties no atkarībām, uzsākt biznesu un bankrotēt, lauzt muguru un izķepuroties no draudošas invaliditātes – to visu, knapi sasniedzis 20 gadu vecumu. Paralēli tam viņš piedalījies psiho-pop projektā „The Earlies”, grupā „The Late Cord” un ierakstījis trīsarpus soloalbumus. Divus no tiem – 2006. gadā. Viņu var ierindot alternatīvās kantrīmūzikas žanrā vai dēvēt par jauno psihodēlisko postfolku – līdzīgi Devendram Banhartam, viņa ierakstos var dzirdēt cikāžu čirkstēšanu un veca bandžo skrāpēšanos pret raupjiem Teksasas bandīta pirkstiem. Pats Hinsons gan izskatās pēc 10. klases matemātikas olimpiādes uzvarētāja, taču nerūpēšanās par ārējā izskata stilīgumu ir tikai pluss.

Leonid Fedorov, Vladimir Volkov
Besonders
2006, Ulitka Records

Apziņas transformācijas mehānisms: stīgu orķestris naglu saplacināšanai

Krievu astoņdesmito gadu nogales dumpīgā rokmūzika ir ne tikai palikusi spilgtā atmiņā nemirstīgajiem grupas Kino faniem, bet joprojām turpina ietekmēt kultūras dzīvi vienā sestdaļā sauszemes. Pašizdomāta pankroka un džeza grupas Aukcion patiesais līderis vienmēr ir bijis klusais ģitārists Leonīds Fjodorovs, kurš nu jau kuro gadu meklē aizvien jaunus muzikālās izteiksmes līdzekļus. Kopā ar džeza kontrabasistu Volkovu (no Volkov trio) viņš ir radījis vairākus noslēpumainus albumus, kuros jūtama ne vien avangarda emigrantu Hvostenko un Volohonska ietekme, bet arī cieša saikne ar 20. gadu krievu literātiem. Pirms pāris gadiem paspruka ziņa, ka viņi iecerējuši operu par Osamu Bin Ladenu un Asīzas Francisku, taču no tās saglabājušās tikai divas biedējošas kompozīcijas pagājušā gada albumā „Tajal”. Viņu jaunākais darbs ir dziesmu cikls ar Harmsa drauga Aleksandra Vvedenska tekstiem. Fjodorovs nekad nav centies radīt pabeigības iespaidu, viņa ieraksti ir negaidīti, improvizēti un nejauši. Skaņa ir netīra un dzīva, bet noskaņojums – apokaliptiski jautrs. Albums izdots trīs dažādos, savstarpēji nesaistītos noformējumos. Droši vien, lai nojauktu pēdas.