ilmars:

Gandrīz vienmēr, kad tu dodies uz kādu svarīgu tikšanos, turklāt uz tādu, kad neierasties vienkārši nevar, tu nonāc dīvainas izvēles priekšā. No vienas puses, pieklājīgi būtu atnākt laicīgi, tas ir skaidrs, ka nokavēt nebūtu pieklājīgi. Taču, no otras puses, ierodoties pārāk agri, tu riskē nostādīt neveiklā situācijā to otru cilvēku, nu, it kā sanāk, ka tu aizrādi viņam... Maskavā šīs izjūtas ir īpaši spēcīgas, tu taču neesi pieradis pie šiem attālumiem un sastrēgumiem, tev visu laiku šķiet, ka vari kaut ko nepaspēt. Un beigu beigās tu stāvi norunātajā vietā kaut kādā modīgā Sky-bārā un esi par ātru, tu izej uz mansarda terases, gaidi cilvēku, ar kuru ir norunāta intervija, vēro no augšas Maskavas rudenīgi laiskos bulvārus, kaut kādus skārdniekus, kas atlaidušies pīppauzei uz tuvējā teātra jumta. Un tad tu saproti, ka viņš atnāks tieši laikā, ka viss notiks tieši tā, kā tam vajadzētu notikt. Un viņš pat ir iekārtojis tā, lai tu nejustos vainīgs, viņam tik un tā te būtu bijis jānāk, pēc trim stundām apakšā ir izrāde un mums ir tieši tik daudz laika, lai uzsmēķētu, paēstu un parunātu. Mēs sākam runāt par to, ka, lūk, viņa romāns Krekls ir pārtulkots latviski un tagad iznāks Rīgā. Jocīgi, viņš saka, bet vai tad nevarēja visi, kas gribēja, izlasīt krieviski? Varēja, nē, nu ir, protams, cilvēki, kas krieviski nelasa, tas skaidrs. Vispār jau tas ir svarīgs kultūras akts, viņš saka, kā jebkurš tulkojums. Jā, es piekrītu, taču nav šaubu – latviešu lasītājam romāns būs saprotams, kaut arī visa tā Maskavas atmosfēra ir tāda kā eksotika. Jā, nu, protams, tur ir daudz detaļu, saka Griškovecs, rakstot romānu, tas bija svarīgi, taču mērķis nebija eksotika. Bet kāds bija mērķis? Mērķis bija samierināt provinci un galvaspilsētu. Vismaz Krievijā šīs pretrunas ir ļoti spēcīgas.


RL: Vai šī ideja – samierināt provinci un galvaspilsētu bija iecerēta jau no paša sākuma?
Griškovecs: Tas bija virsuzdevums. Nē, es jau arī risināju savas personīgās problēmas – man pašam bija jāsalīgst miers ar Maskavu. Bija jātiek galā ar paša dvēseles pārrāvumiem – starp atstāto un iegūto. Maskava kā mīlestības teritorija ir maksimāli agresīva.
RL: Jūs romānā rakstāt, ka cilvēkam, kurš atbraucis dzīvot uz Maskavu, ir ļoti grūti no tās aizbraukt.
Griškovecs: Un, ja izdodas, tad tikai reizē ar traumu.
RL: Bet kā bija ar jums?
Griškovecs: Es gan tā arī neesmu bijis pārcēlies uz Maskavu dzīvot. Bet, ja būtu – tad atgriezties... tas nozīmētu beigas, tālāk būtu jādzīvo ar smagu, nedzīstošu brūci.
RL: Kas tās par brūcēm?
Griškovecs: Āā....Nē, es tomēr palūgšu, lai mūziku nogriež klusāk... Tā ir laba mūzika, taču...
(Viņš piecēlās un devās meklēt kādu oficiantu, taču mēs sēdējām mansarda zālē un visi apkalpotāji bija nogājuši lejā, Griškovecs nokāpa lejup pa kāpnēm, tikmēr parādījās kāda meitene, kurais es palūdzu pieklusināt mūziku. Kaut kā tā muļķīgi sanāca – it kā es pareizi darīju, ka palūdzu meitenei to mūziku noklusināt, bet tajā pašā laikā es taču izdarīju tā, ka tagad iznāk – Griškovecs ir velti piecēlies, kāpis lejup, kādu meklējis... Un viņš tur ir iztraucējis kādu garderobes sargu vai pat zāles pārzini, lūdzis viņu uznākt augšā, bet tikmēr es te jau visu esmu nokārtojis... Kaut kā nesmuki sanāca...)
Griškovecs: Nu, kāpēc tā notiek? Pirmkārt, ja reiz cilvēks kaut kur brauc, tas nozīmē, ka viņam nav izdevies sevi atrast šeit. Un, ja nākas atgriezties, tad tu atgriezies pasaulē, kas nav mainījusies. Province taču ir nekustīga. Maskava jau arī patiesībā ir nekustīga, viss, kas šeit notiek, notiek patiesībā ar pašu cilvēku. Taču atgriešanās ir ļoti pazudinošs akts. Tie, kas brauc uz Maskavu, nenonākuši līdz savu iespēju robežai, tas ir nesasnieguši kaut kādas virsotnes vai, gluži otrādi, dziļumus, tie ierodas Maskavā priekšlaicīgi. Viņiem atliek vai nu virzīties tālāk, vai arī atgriezties. Ja viņi atgriežas, viņu dzīve nevar vairs ritēt tāpat kā pirms tam.
RL: Man ir radies tāds priekšstats, ka Maskavai nav nekāda sapņa. Nav nākotnes tajā nozīmē, ka kaut kas varētu mainīties.
Griškovecs: Nē, es domāju, ka Maskava šobrīd ir viena no interesantākajām, visstraujāk mainīgajām pilsētām Eiropā vispār. Maskavā ir vislielākais traģēdiju un panākumu īpatsvars vienā sekundē kā jebkur citur pasaulē. Un vēl šeit ir ilūzija, ka ir iespējams kaut ko mainīt. Jo tā pati Londona vai Parīze ir tādas pamatīgas konstantes. Bet Maskava – nē. Ir kaut kādas iekšējas konstantes, bet ārēji taču viss mainās. Un vēl Maskava ir patiesi atvērta pilsēta, šeit nevienu neinteresē, no kurienes tu esi atbraucis, priekš kam? Atbrauci – atbrauci. Šeit puse no iedzīvotājiem ir iebraucēji. Daudz pārsteidzošāk šeit ir satikt cilvēku, kas šeit dzīvo jau trešajā vai ceturtajā paaudzē. Iedzimtais maskavietis šeit ir liels retums, arī starp maniem paziņām.
RL: Bet kā tad Ņujorka? Vai Prāga?
Griškovecs: Es runāju par Eiropas pilsētām. Ņujorku es nepazīstu, nekad tur neesmu bijis. Bet Prāga ir pilsēta bez savas iekšējās dzīves. Tur viss ir ārējs, šai pilsētai nav iekšēja satura. Turklāt, Prāgai nav nekādas nozīmes kultūras procesos. Tur viss ir tikai pagātnes pēdas. Tie cilvēki, kas atbraukuši uz Prāgu, neinteresējas par tās iekšējo dzīvi. Bet Maskavā ļoti interesējas par to, kas notiek. Kas ir galvenais cilvēkam, kurš atbraucis uz Maskavu? Gūt panākumus tieši Maskavā. Prāga ir tūrisma megapilsēta. Maskava vispār nav tūrisma pilsēta.
RL: Jūsu romāna varonis tic, ka eksistē tāda pareizā, labā metode, kā dzīvot. Un atliek tika atrast šo metodi, un visiem būs labi. Jūs arī tam ticat?
Griškovecs: Es ticu tam, ka metode, kuru izmantoju dzīvošanai es, noteikti nav pareiza. Un tāpēc es visu laiku cenšos savu dzīves situāciju mainīt. Divreiz esmu to darījis kardināli. Bet tagad – pakāpeniski. Es mācos no jauna dzīvot kopā ar ģimeni, ilgstoši dzīvot ar ģimeni. Mācos rakstīt grāmatas. Mācos iztikt ar mazumiņu – tajā brīdī, kad parādās vairāk iespēju. Kad man bija maz, tad ar to mazo iztikt negribējās, bet tagad es to mācos. Nē, es, tāpat kā mans varonis, nezinu, kā dzīvot. To, kā mums dzīvot, zina tikai politiķi. Jo viņi piedāvā dzīves shēmas veselām valstīm, ja ne pat visai pasaulei. Bet es īpaši neatšķiros no sava varoņa – es nezinu, kā dzīvot, mēs esam parasti, normāli cilvēki. Un esam pārliecināti, ka dzīvojam nepareizi.
RL: Bet tās taču ir tādas kā reliģiskas jūtas.
Griškovecs: Droši vien... Jebkura reliģija taču ir ticība tam, ka iespējams dzīvot labāk.
RL: Jūs esat sastapis cilvēkus, kuri prot dzīvot?
Griškovecs: Es esmu sastapis gudrus cilvēkus, kuri dzīvo vairāk vai mazāk harmoniski. Kā likums tie ir veci cilvēki. Tas, kā viņi dzīvo – es tā dzīvot negribētu – taču es redzu, ka viņi dzīvo labi. Bet viņu dzīves shēma man nav pieņemama. Nedomāju, ka ir iespējama universāla shēma. Ir paņēmieni, kā glābties, un mans varonis romānā nemitīgi ar to vien nodarbojas – meklē iespēju glābties, aizmukt. Cik jauki gan būtu dzīvot polārpētnieku stacijā! Vai – kļūt par varoni! Glābšanās ceļi ikvienam cilvēkam ir ienākuši prātā, taču ne katrs ir gatavs tos izmantot. Lūk, piemēram, cilvēkam, kurš vēlētos kļūt par jūrnieku, piedāvā – re, kur kuģis, kāp iekšā un brauc prom – diez vai viņš piekritīs.
RL: Bet tas taču tikai veids, kā aizbēgt.
Griškovecs: Jā, tā ir bēgšana. Un visradikālākais bēgšanas paņēmiens ir pašnāvība. Taču mans varonis grib dzīvot. Viņā ir daudz dzīves mīlestības.
RL: Man šķiet, ka vienīgais veids, kā iespējams mīlēt dzīvi, ir izstāstīt par to. Cilvēks pa īstam sevi mīl tikai tad, kad sāk kādam stāstīt par savu dzīvi. Un šajā stāstā viņš sevi noteikti parāda labāku nekā patiesībā ir.
Griškovecs: Kad cilvēks stāsta otram par savas dzīves notikumiem, viņš jau pieņem, ka šie notikumi ir uzmanības vērti. Ja viņš par to raksta grāmatu vai rada kādu mākslas darbu, viņš pieņem, ka tas ir mākslas darba vērts. Tas ir, viņš jau pirms tam ir pieņēmis, ka viņa dzīves notikumi ir interesanti, vērtīgi.
RL: Kad cilvēki satiekas pēc ilgāka laika un stāsta viens otram, kas noticis, viņi taču ne vienmēr domā, ka ar viņiem ir noticis kaut kas svarīgs.
Griškovecs: Ja jūs runājat viens ar otru, jūs jau esat viens otram interesanti, svarīgi cilvēki. Bet, stāstot par sevi nepazīstamam cilvēkam, tu izvērtē, kas varētu būt interesantāks. Lai gan, lielākā daļa cilvēku parasti maldās, domādami, ka ir interesanti citiem.
RL: Bet tas arī viņiem nav tik svarīgi – stāstot par savu dzīvi, bieži vien šī dzīve tiek konstruēta no jauna. Notikums, par kuru tu neesi nevienam izstāstījis, nemaz nav tik ļoti noticis. Vai tas nav arī viens no iemesliem, kāpēc radās literatūra?
Griškovecs: Iespējams. Bet man šķiet, ka šo iemeslu ir daudz... Man literatūra ir tāds laimīgas eksistēšanas veids.
RL: Kurš brīdis ir tas laimīgais?
Griškovecs: Rakstīšanas brīdis. Beigas ir ļoti nepatīkamas. Nepatīkamākais, kas var notikt, ir uzrakstīt grāmatas beigas. Es, piemēram, šo romānu rakstīju divus mēnešus. Es biju nodarbināts tikai ar to. Un tad pēkšņi tas beidzās. Pat organisms fiziskā līmenī tajā brīdī vēlas turpināt rakstīt. Bet tur – viss, nav vairs ko rakstīt, viss ir pabeigts. Un tādā brīdī ir svarīgi apstāties, citādi iznāks kaut kas nevajadzīgs, neobligāts. Daudzi auglīgi rakstnieki nespēj apstāties un turpina. Turklāt, rakstīšanas brīdī tu sevi sajūti kā kaut ko nozīmīgu, tu sāc sevi vairāk cienīt. Tev praktiski vairs nav problēmu. Ja ir, tad tikai radoša rakstura. Tu tās risini, atrodies procesā, un tev ir milzum daudz iemeslu sevi cienīt. Nenodarboties ne ar ko citu, neskatīties apkārt...
RL: Jums ir nepieciešami kādi ārēji informācijas avoti tajā brīdī, kad rakstāt?
Griškovecs: Kaut kas jau notiek pats no sevis, taču īpašas vajadzības pēc tā nav. Jo tīrāka ir situācija, jo mazāk tev ir blakuslietu, jo vairāk tu esi koncentrēts uz darbu, jo labāk. Es Kreklu divas nedēļas rakstīju viesnīcas numurā. Tādā kosmiskā telpā, kur nekas nenotiek, tev vienīgi atnes ēdienu. Tas bija Maskavā, viesnīcā Balčuk.
RL: Vai neviens nav gribējis uzņemt filmu Krekls?
Griškovecs: Ir gribējuši, bet nevienam nav sanācis. Un tas arī būtu ļoti grūti. Romāns ir paŗsvarā balstīts monologā, tāpēc tas būtu pilnībā jāpārraksta, bet tad tas būtu jau pilnīgi cits darbs. Es sākotnēji gribēju rakstīt Kreklu kā kinoscenāriju, bet tad sapratu, ka neprotu rakstīt scenārijus. Nolēmu – nu, uzrakstīšu grāmatu, bet tad pārrakstīšu. Iznāca romāns un tagad rakstīt scenāriju vairs nav jēgas.
RL: Vai jūs esat rakstījis pasūtījuma darbus?
Griškovecs: Man ir lūguši, es pat esmu mēģinājis rakstīt, bet nekas nesanāca. Un tagad es vienmēr atsakos, jo zinu, ka man tas nepadodas tik viegli kā citiem. Man tas būtu mokošs, nepatīkams process, bet es pārāk mīlu rakstīšanas procesu.
RL: Ko jums ir mēģinājuši pasūtīt?
Griškovecs: Pamatā – inscenējumus pēc kāda romāna. Vai – dialogus seriāliem. Vai scenāriju. Bet es nemāku rakstīt scenāriju. Protams, ja mācētu – kāpēc lai atteiktos nopelnīt? Bet es vispār maz daru. Taču daru ātri. Es ilgi pārdzīvoju un maz daru. Ne vairāk par vienu grāmatu gadā. Jaunas izrādes man jau sen nav bijušas. Kopš esmu aizgājis literatūrā, uzrakstīt jaunu lugu – tas man ir pavisam cits uzdevums, kuram pagaidām vēl neesmu gatavs. Man šobrīd literatūra ir totāli svarīgāka. Ja agrāk tas bija teātris, tad tagad – literatūra. Un es gribu aiziet no šī totālisma gan vienā, gan otrā. Lai gan man vienmēr vissvarīgākais ir tas, ko es tajā brīdī daru. (Šajā brīdī Griškovecs paņem pīpi un sāk rūpīgi to aizsmēķēt, izmantodams speciālas, pīpei paredzētas šķiltavas, var redzēt, ka šis process viņi ir aizrāvis pavisam nesen un sagādā ne mazums prieka.)
RL: Teātris vienmēr ir bijis kaut kāda jau iepriekš sagatavota vieta, kaut kāda tradīcija...
Griškovecs: O, es par to neko nezināju. Es nāku no pilsētas, kurā nebija teātra. Tāpēc es biju maksimāli atvērts un pozitīvi noskaņots. Man nebija nekāda polemikas objekta, tādas parādības, ar kuru es varētu uzsākt polemiku. Man bija tikai mākslinieciski mērķi, nekādu kontr-aktu.
RL: Bet kā jūs sadūšojāties kāpt uz skatuves?
Griškovecs: Tas jau bija sen. Es taču nodarbojos ar pantomīmu, skatuve bija apgūta. Tas notika pakāpeniski. Nebija tāda brīža, kad būtu jāsadūšojas kaut ko izdarīt. Man ļoti gribējās spēlēt un pēc iespējas vairāk.
RL: Kāpēc?
Griškovecs: Es jutu, ka varu izdarīt kaut ko labu un savlaicīgu.
RL: Jūs to jutāt no skatītāju un kritiķu attieksmes vai iekšēji?
Griškovecs: Tā bija iekšēja pārliecība, bez šaubām. Es taču neesmu nekāds mežonis kuces dēls, bet diezgan kulturāls cilvēks. Es lieliski sapratu, ka radu jaunu mākslas darbu, kas ar savu novitāti tomēr nerunā pretī tam, kas ir bijis, gluži otrādi – manas izrādes turpina krievu teātra kultūru.
RL: Tad kur ir novitāte?
Griškovecs: Intonācijā, varoņa tipā, izklāsta veidā. Tas ir teātris, kurš apzinās, kas ir publika. Es to saucu par tagadnes laika teātri, par teātri, kuram dzīve ir svarīgāka par to izrādi, kas šajā brīdī tiek spēlēta. Tas ir teātris, kurā nav cīņas par to, lai kādu pārliecinātu, pārvilktu savā pusē.
RL: Skatoties jūsu izrādes daudzi cilvēki ir izjutuši to, ka tiek stāstīts par viņiem.
Griškovecs: Tas, kas mani kopš sākta gala ir interesējis, ir tas, no kā sastāv dzīve – tie notikumi, kas veido mūsu dzīvi, Tas, kā mēs ejam uz veikalu, kā mēs guļam, apģērbjamies, kādu nozīmi piešķiram lietām.... Kā mēs pārdzīvojam par saviem tuvākajiem... Dzīve taču sastāv tieši no tā... no mūsu attieksmes pret naudu, piemēram. Kaut kādu izvēles momentu, varonības brīžu patiesībā ir ļoti maz. Cilvēks par 90% sastāv no ūdens, lūk, par šo ūdeni tad es arī rakstu.
RL: Bet ir taču sena tradīcija – domāt par kultūru kā par kaut ko tādu, kas cilvēku paceļ pāri šīm ikdienas lietām. Tiek uzskatīts, ka cilvēks nedrīkst dzīvot tikai no tā, ka iet uz veikalu.
Griškovecs: Šie monologi tika lasīti zālēs, kurās sēž pa 700 cilvēkiem. Un es viņiem stāstīju par viņiem pašiem. Zini, kad 700 cilvēku vienlaicīgi smejas – turklāt smejas nevis tāpēc, ka viņiem ir smieklīgi, bet smejas tāpēc, ka atpazīst to, par ko ir runa – tādā brīdī katrs no viņiem saprot, ka nav vientuļš šajā pasaulē. Tas ir paņēmiens, kas darbojas tikai teātrī. Grāmatu labāk lasīt vienatnē, bet teātrī tu esi spiests pusotru stundu nodzīvot kopā ar citiem. Un šajā brīdī atskārta par to, ka tu neesi viens, jau satur māksliniecisku uzdevumu. Teksts ir horizontāls, bet tas, kas notiek teātrī, piešķir šim tekstam vertikāli.
RL: Kad es pirmoreiz lasīju Kreklu, man šķita, ka grāmatai nav īstu beigu. Lasot likās, ka noteikti beigās viss atrisināsies – vai nu labi, vai slikti, bet vislabāk būtu, ja galvenais varonis vispār ietu bojā – taču tas nenotiek. Jums rakstot nebija tāda kārdinājuma?
Griškovecs: Nogalināt varoni?
RL: Vai arī pateikt – un tad viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi...
Griškovecs: Būtībā viņš tu jau ir apprecējies, tālākais vairs nav svarīgi. Ir taču skaidrs, ka tālāk viss būs labi. Arī pasakās taču ir tā – ar varoni notiek kaut kas ievērības cienīgs, lai par to pastāstītu, bet tad viņš precas un pēc tam sākas garlaicīgais. Mans varonis aizmieg – noguris bet ne sagrauts. Bet nākamā diena jau būs tāda, par kuru rakstīt romānu nav vērts.
RL: Vai tagad, kad esat iepazinies ar teātra vidi, jūs esat iemīlējis teātri vairāk? Nu, ne savu, bet to citu cilvēku teātri.
Griškovecs: Nē, gluži otrādi. Tagad es to mīlu mazāk. Skaidrs taču, ka tad, ja tu spēlē teātri vai raksti grāmatas, tajā vienmēr ir ieslēgts tavs viedoklis par to, kādam tavuprāt ir jābūt teātrim vai literatūrai. Un, ja es redzu kādu spēcīgu, šobrīd iestudētu izrādi vai mūsdienās uzrakstītu grāmatu, tajā ir viedoklis, ko noformulējis kāds cits. Un es šim citam viedoklim nepiekrītu. Tas mani var ieinteresēt, taču tas nebūs spēcīgs māksliniecisks iespaids. Es šobrīd ļoti maz lasu.
RL: Vai jums ir atdarinātāji?
Griškovecs: Ir, bet viņi nav ievērojami. Ir tādi, kas nemaz nedomā, ka atdarina, bet ir nokļuvuši kaut kāda valdzinājuma varā. Un ir tādi, kas pat nenojauš par manu eksistenci, bet rada kaut ko tādu, kas, velns parāvis, tiek nolikts vienā plauktā ar maniem atdarinātājiem. Un viņi apvainojas. Un cenšas par katru cenu nedarīt tā, kā daru es. Es jau esmu kļuvis par tādu kaitinošu šķērsli ļoti daudziem cilvēkiem. Man vienkārši paveicās – es biju pirmais.
RL: Pēc jums krievu teātrī ir kaut kas mainījies?
Griškovecs: Tikai tas, ka esmu parādījies es. Un stabili aizņēmis savu pieticīgo vietu. Tā ir neliela, bet tikai un vienīgi mana. Pirms tam tā nebija. Tātad, tas ir mainījies. Un jaunajiem cilvēkiem, kas šobrīd ienāk mākslā, es jau esmu klasiķis.
RL: Ja jau ir tāda niša, tad tai jātop aizpildītai?
Griškovecs: Jocīgākais ir tas, ka pirms manis šādas nišas nebija. Es parādījos un radīju šo nišu. Taču, kad manis vairs nebūs, tā vēl turpinās eksistēt. Kādu laiku. Kamēr aizaugs ar zāli.