Logi

Imantam Ziedonim vienreiz esot apnikusi Lasītāju Mīlestība, tāpēc viņš aizbraucis uz Ameriku un licis uztaisīt sev dubultnieku. Atšķirt neesot iespējams, iznācis gluži kā īsts, tikai divreiz izturīgāks. Īstais Ziedonis kopš tā laika tikai raksta dzejoļus un nevienam nerāda, saka – neesot jēgas rādīt, tāpat neviens neatšķirs. Bet neīsto tikmēr sūta uz visādiem pasākumiem, uz televizoru vai kādu balvu saņemt. Runā, ka vakaros viņš pieklauvē pie savu lasītāju logiem. Bet katru reizi tikai pie viena.

Kino

Runā, ka Dons DeLillo un Konstantīns Raudive ir viens un tas pats cilvēks. Un Raudive tikai izlikās, ka ir miris, jo īstenībā nevarēja izturēt to, ka kļuvis slavens, tāpēc aizbraucis uz Ameriku un licis uztaisīt sev plastisko. Ja noskatās filmu Baltais troksnis no otra gala, tad tur viss ir tiešā tekstā pateikts. Bet filma Konstantīns vispār ir par citu cilvēku, to nemaz nav vērts skatīties.

Kritika

Berelis ilgi neesot varējis saprast, kāpēc tā latviešu literatūra tik plakana. Izrādās, papīrs.

Kreatūra

Vilis Lācis reiz dzērumā uztaisījis sev Izspļautu Zvejnieka Dēlu. Tādu nelielu, spraunu, bikšu kabatā mierīgi var ielikt. Nēsājis visur sev līdzi, priecīgs tāds. Reiz satiek hipodromā Andreju Upīti un prasa: „Gribi paskatīties?” Un bāž roku sev biksēs. Upītis tā nobijies, ka vēlāk aizbraucis uz Ameriku un licis sev uztaisīt tādu pašu, protams, ar citu uzvārdu. Ar to arī viss beidzies.

Montāža

Runā, ka visās Andras Neiburgas mājās dzīvo Nelabais Poltergeists, kurš pa nakti visas mājas nolīdzina līdz ar zemi, bet Neiburga līdz rītam atkal uzceļ visas no jauna. Tikai vienreiz tik ļoti aizmigusi, ka nav paspējusi visas līdz galam uzcelt. Un tieši tajā mājā augšējā stāvā dzīvojusi viena Reklāmas Aģentūra. Atnāk uz darbu, bet darba nav. Pēc tam tajā dienā visas reklāmas televizorā esot bijušas Nepareizās.

Transfērs

Gundega Repše nekādi neesot varējusi izturēt, ka par visiem ir anekdotes, bet par viņu nav. Aizbraukusi uz Ameriku un likusi sev uztaisīt Pašu Galveno anekdoti – tādu, kur gan par Lasītāju Mīlestību, gan par Plastisko, gan par Izspļauto Zvejnieka Dēlu būtu pateikts. Samaksājusi dievs vien zina kādu naudu, saņem preci, skatās – ir. Pa īstam smieklīga. Atved uz Latviju, iztin – ne miņas no anekdotes, kaut kāda lupatiņa. Tā arī palicis, aizved atpakaļ uz Ameriku – visi smejas, atved mājās – smiekli nenāk. Kaut kāds Bermudu trijstūris, ne anekdote.

Lasītāju ekspektācijas

Reiz bija tāds gadījums. Rokpelnis pazaudēja piecus latus, nospļāvās un nemaz nesāka meklēt. Sak, lai jaunie dzejnieki meklē! Un neviens par to īpaši nebrīnījās. Bet Repše iegāja internetā un uz līdzenas vietas savā nodabā pazaudēja savaldīšanos. Arī nebija nekāds brīnums. Bet Neiburga praktiski katru dienu pazaudēja atslēgas no mājām. No visām praktiski. Un neviens vēl joprojām par to nebrīnās. Bet Kolbergs piepeši ņēma un pazaudēja sižeta pavedienu. Neviens to nebija gaidījis, taču īpašu izbrīnu tas arī neizsauca. Bet Ikstena visu gadu bija cietusies un neko tādu nebija pazaudējusi, bet visi teica – jā, jā, to jau varēja sagaidīt! Nebrīnījās, tā teikt. Tādi, lūk, mums lasītāji. Nav ar pliku roku ņemami.

Vārda metaģenēze

Reiz atkal gadījās tā. Rainis vinnēja loterijā galda piederumu komplektu. Tur visādus šķīvjus un trauciņus sinepēm. Vai, varbūt, žuljēnam. Ej nu tu sazini. Ieradās pastā saņemt balvu, bet tur pastnieks paskatās un prasa: „Jūsu vārds?” Te Rainis sakautrējās un aizgāja.

Simulakrs

Reiz tā notika. Vilis Lācis izvilka nez no kurienes lāča masku. Sēž kabinetā, gaida, vai kāds neatvērs durvis un neienāks. Sēž un domā, kā varētu smieklīgāk nobiedēt nejaušo viesi. Vai, piemēram, sekretāri tur kaut kādu. Tā paiet stundas divas. Sāk gribēties ēst. Vai iedzert kaut ko. Citiem vārdiem sakot, parādās tāds kā nemiers. Vilis Lācis domā: „Eh, nospļauties! Citreiz nobiedēšu.” Ņēma un nospļāvās ar. Tikai masku bija aizmirsis pirms tam novilkt. Tāds, lūk, kauns pa visu seju.

Pasionisma apoteoze

Reiz bija gadījies sekojoši. Alunāns kā saņēmis stipendiju un tā nopircis uzreiz par visu naudu austeres. Un tik sēž un ēd. Pašam kauns par savu kārību, bet neko nevar ar sevi padarīt. Runā arī, ka visas labākās Blaumaņa lugas patiesībā Alunāns bija izdomājis. Tikai aiz slinkuma un dažādām kārībām tā arī nav spējis neko pierakstīt.

Powertool

Bet vēl esot bijis tā. Runā, ka tās visas anekdotes par Raini esot izdomājis viņš pats. Visas, izņemot rupjās. Tikai esot bijušas grūtības ar izplatīšanu. Neies taču pats stāstīt. Neērti kaut kā. Blaumanim bijis vieglāk, tur jau katram Bastejkalna puikam bija ko pastāstīt. Bet, piemēram, par Brigaderi vispār neviens anekdotes tā īpaši nestāstīja. Zināms, varēja arī dabūt bietē.

Trešais par velti

Drošu datu nav, bet esot bijis vēl kāds gadījums. Rakstniekam Paulam Bankovskim kāda kioskniece Frankfurtes lidostā atteikusies pārdot jaunāko žurnāla New Yorker numuru. Vienkārši saka – nav man tādu tiesību un viss! Taisni vai pārvaldnieku sauciet. Te, zināms, Bankovskis sadrūvējās. Viņš vienmēr, kad kaut kur lidoja, ņēma lasīt praktiski tikai žurnālu New Yorker. Kā lido, tā New Yorker. Viņam jau mājās to žurnālu esot sakrājies tik daudz, ka ne soli paspert. Tāds, lūk, piemēram, gadījums no literārās dzīves.

Diskurss

Agra pēcpusdiena. Zvana telefons. Rainis, kā parasti, aizrāvies ar vakariņu pagatavošanu, nepievērš tam uzmanību. Aspazija nejūtas labi un ir atlaidusies zvilnī, lai paklausītos radio. Rainis patiesībā nemaz nav vēlējies telefona ievilkšanu un vispār viņam šobrīd nav laika. Aspazija starp citu ciest nevar tos iereibušos Raiņa partijas biedrus, kas noteikti vēlas atkal izdiedelēt kādu kapeiku. Rainis ironiskā kārtā nesaprot, kā visus šos gadus spējis paciest Aspazijas no slinkuma uzblīdušās miesas un to, ka vienmēr viņam viss pašam bijis jādara. Aspazija atceras, kā vēl pirms revolūcijas Raiņa vietā pabeigusi septiņas lugas, simt piecdesmit astoņus dzejoļus un pat dažas vēstules mīļākajām. Rainis par to dzird pirmo reizi mūžā un, ja godīgi, viņam tas viss jau sen ir apnicis. Aspazija piemin nesaņemto Nobela prēmiju un to, ka staigā vienās kurpēs jau kopš Vasarsvētkiem. Rainis pievērš sabiedrības uzmanību tam, ka Aspazija pati varēs ēst savu krizdoļu pudiņu un vislabāk būtu, ja ar to tad arī aizrītos. Aspazija dalās pieredzē par Raiņa vīrietības piederumu izteiksmi metriskajā sistēmā, turklāt tā, lai to dzirdētu arī kaimiņi. Tā, vārds pa vārdam un diena paiet.

Porno

Blaumanis reiz aiziet uz tipogrāfiju, sāk šķirstīt aplauzumus un atrod savā grāmatā drukas kļūdu, patiesībā – galīgu sīkumu. Taču paliek dusmīgs un sāk labot, lai pēcāk nebūtu kauns. Tur garumzīmi, te komatu pamaina, pāris teikumus pārraksta, lai nebūtu pretrunīgu detaļu un tamlīdzīgi. Beigu beigās viss sagriezās pilnīgi šķērsām. Bet bija iecerēts tik jauks mīlas romāns – „Nāve Sēnā” saucās.

Žokļi

Katru rītu starp kruasāniem un aknu pastētes maizītēm Aspazija izgāja Jomas ielā uzmest skatienu veikalu skatlogiem. Diezgan pamatīgi dabūja ciest saimniecības preču mazumtirgotāji, smaržūdeņu kioski. Peldkostīmu salons ar nolūku vērās vaļā tikai pēc vieniem. Bet cepuru manufaktūras, piemēram, vēl joprojām nav atguvušās.

Verdi

Reiz kādā jautrā kompānijā pēc Traviatas apmeklējuma operas bufetē iesākās saruna par to, kā kurš gribētu tikt apglabāts, nu, un par dzīves jēgu, protams. Blaumanis, pirmais noteica toni, piedāvādams visādus pigorus jūdaisma reliģiskās tradīcijas ietvaros. Sudrabkalns aizrāvās valdzināt ģimnāzistes ar jaunākajiem memento more stila tetovējumiem. Skalbe diezgan vienaldzīgi pasūtīja sautētu karpu mārrutku mērcē un atlikušo vakaru nelikās par apkārtējiem ne zinis. Vēlāk piebrauca Ezeriņš, nez kur nopircis divus autentiskus vācu galvaskausus. Citiem vārdiem sakot, bohēma tāda, ka tikai turies.

Lubrikanti

Braucot uz kūrortiem, Rainis vienmēr uzsmērēja līdzi vienu vai divas cūku tauku maizītes. „Naktis vilcienu stacijās aukstas,” viņš teica. „cilvēki – neatsaucīgi.” Blaumanis, saprotama lieta, ar cūkām bija uz jūs, baidījās sasmērēties. Bet Upītis savu sanatorijas ceļazīmi vienmēr centās iesmērēt komunistam Imermanim. „It kā jau rakstīts Krima,” viņš pie sevis murmināja. „Bet ej nu tu sazini!”

Sistēma

Rakstnieks Edmunds Frīdvalds reiz nolēma kļūt par ebreju. Aizgāja pie rabīna Nātana Barkāna un teica: „Vai pie jums te... nu, par ebreju?” Rabīns izvilka draudīga paskata Maizes Griežamo Ierīci un teica: „Jā, ar šo te mēs jebkuru varam pataisīt par ebreju. Redzi, pa vienu pusi nāk iekšā latvieši, krievi, čigāni, bet pa otru pusi nāk ārā ebreji. Joprojām gribi?” Frīdvalds neko neatbildēja. „Nu, izlem, kurā pusē tu gribi – šajā vai tajā?” rabīns sāka zaudēt pacietību. Frīdvalds neko neatbildēja un turpināja kā apburts lūkoties uz mirdzošo asmeni.

Līgums

Jaunais dzejnieks Marts Pujats un jaunais dzejnieks Reinis Tukišs reiz nolēma kļūt par gejiem. „Tā,” teica Tukišs, „vispirms mums vajadzētu dzīvot kopā.” „Labi,” piekrita Pujats. „Tad mums vajadzētu visādas jocīgas drēbes,” turpināja Tukišs. „Nav problēmu,” piekrita Pujats. „Varētu arī vispār pa pliko,” sprieda Tukišs. „Lieliski,” piekrita Pujats. „Visur iesim kopā, sēdēsim kafejnīcās un runāsim par Literatūru.” „Labi, labi,” Pujats sāka zaudēt pacietību. „Un nekādu meiteņu,” pabeidza uzskaitījumu Tukišs. „Kā? Nekādu?” Pujata balsī parādījās piepešas bailes. „Nē,” kā ar nazi nogrieza Tukišs.

Rinda

Reiz Ojārs Vācietis nolēma kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku un rakstīt normālus padomju dzejoļus. Viņš aizgāja pie Rakstnieku Savienības partijas sekretāra, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, un teica: „Paklau, es vairs tā nevaru. Apnicis balansēt starp tautas sirdsapziņu un partijas konjunktūru. Dod man skaidrus norādījumus, kādus dzejoļus rakstīt, gribu kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku.” Partijas sekretārs, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, skumji pašūpoja galvu un teica: „Dot skaidrus norādījumus, es, protams, varu. Tas man, vai zini, kā divus pirkstus apčurāt. Bet vai tu apzinies, ka nākamās paaudzes tevi sauks par kolaboracionistu?” „Lai iet,” piekrita Ojārs Vācietis, „Lai sauc par kobrali... Tas ir, par kolibra... Nu, es gribēju teikt, par kobraci...” „Nu, ātrāk ātrāk piekrīti!” partijas sekretārs sāka zaudēt pacietību. „Man tur aiz durvīm vēl piecdesmit tādi kā tu gaida.” „Kolabri... Tfu!” nospļāvās Ojārs Vācietis un aizgāja.

Vasara

Reiz Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā Jūrmalas Rezidencē pulcēja ap 30 rakstniecības pārstāvju. „Mēs varētu Rīgā rīkot starptautiskus intelektuālus un rakstniecības forumus ar neformālu nosaukumu Rīgas rudeņi,” ierosināja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju priecīgi māja ar galvu. “Latvijai jākļūst par garīgās pievilcības punktu Eiropā un plašāk,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju neiebilda. „Pašiem rakstniecības pārstāvjiem ir jābūt aktīvā dialogā, lai vienotos par būtiskākajiem savas nozares izaicinājumiem un mērķiem,” Vaira Vīķe-Freiberga sāka zaudēt pacietību. Ap 30 rakstniecības pārstāvju izbailēs saskatījās. Tikšanās beigās tika paziņots par Vairas Vīķes-Freibergas uzņemšanu Rakstnieku Savienībā.

Lapsus calami

Savā literārajā darbībā jaunā dzejniece Agnese Krivade nekad nav centusies izvairīties no pretrunām, bieži vien apzināti gājusi uz konflikta eskalāciju. Pēc dažādi vērtētā stāsta Mētelis publikācijas žurnālā Karogs ir uzsāktas pārrunas ar Nikolaja Gogoļa mantiniekiem, kas saskata tajā nepārprotamu līdzību ar minētā autora stāstu Šinelis, taču Krivade jau uzsākusi darbu pie jaunas stāstu sērijas Nāsis.

Tabula rasa

Savā literārajā darbībā jaunais rakstnieks Andris Grūtups nekad nav izvairījies no smagām tēmām. Arī šobrīd autors strādā pie strīdīga un vienlaikus aizraujoša manuskripta Iedzīvotāju ienākumu nulles deklarācija. Pagaidām lielākās radošās problēmas saistītas tieši ar nullēm.

Alter ego

Savā literārajā darbībā Rainis bieži ir jaukts ar Aspaziju, taču, kā liecina latviešu literatūrzinātnieku pētījumi, šo pārpratumu cēlonis ir vairākas cilvēka redzes uztveres un dzīves laikā iesīkstējušo lasīšanas ieradumu īpatnības. Astoņdesmit piecos procentos no gadījumiem, kad rakstītā tekstā tiek pieminēti šie autori, viņu vārdi ir atradušies līdzās, radot maldīgu priekšstatu, ka tas ir viens un tas pats cilvēks līdzīgi kā tas ir bijis ar Marksu un Engelsu vai Eduardu Aivaru.

Vita brevis

Savā literārajā darbībā šokējošais rakstnieks Edmunds Frīdvalds vienmēr ir pieturējies noteiktiem augstu stāvošiem estētiskiem standartiem, lai arī sadzīvē vienmēr bijis apmierināts ar to mazumiņu, ko viņam piedāvājis pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs, kas apstiprināts ar Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Vienīgās problēmas sagādājis fakts, ka šajā iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksuspreces.

Per aspera

Savā literārajā darbībā skaudrās realitātes atainotāja Inga Ābele ir sasniegusi apogeju. Geju atbalsta organizācija šajā sakarā ir paziņojusi, ka sagaidīs perigeju un tikai tad spriedīs par to, vai vērsties tiesā.

Diskurss

Kādu dienu topošais literāts N. iekļāvās vispāratzītā postmodernisma diskursā, palūkojās visapkārt, sajuta esejista F. silto plecu līdzās, dzejnieces K. elpu pakausī un dramaturģes P. vēso plaukstu sev uz vēdera. Par Raini neviens vairs pat domāt nedomāja.

Stipendija

Kādu dienu topošais literāts N. nolēma uzrakstīt grāmatu. Zināma lieta, viņš pieteicās radošai stipendijai un saņēma 1000 latus. Pusi no šīs naudas iztērējis, lai atdotu parādu par dzīvokļa īri, par atlikušo summu viņš iegādājās datoru un pieteicās grantam. Saņēmis grantu 2000 latu apmērā, topošais literāts aizbrauca uz Vāciju un iegādājās lietotu automašīnu Volvo, kuru atdzina uz Latviju un pārdeva par 3600 latiem topošajam uzņēmējam M. Saņemto naudu ieguldījis vasarnīcas līzingā, topošais literāts N. pieteicās radošam braucienam uz rakstnieku māju Zviedrijā, bet vasarnīcu izīrēja topošajam modes māksliniekam P. par 300 latiem mēnesī. Peļņu no vasarnīcas īres viņš ieguldīja plaukstošā uzņēmuma X. akcijās, kuras drīz vien pārdeva un iegūto naudu izmantoja, lai atdotu radošo stipendiju par neuzrakstīto grāmatu. Kaut kā taču jādzīvo ir.

Eksplikācija

Kādu dienu topošais literāts N. eksplicēja dzimumu lomas destrukciju mūsdienu urbānajā poētismā. Un nevienam pat tā īsti nebija ko iebilst.

Eksperiments

Kādu dienu topošais literāts N. nolēma veikt radošu eksperimentu un iepazīt seksuālo pakalpojumu sfēru, lai iegūtu materiālu savai grāmatai. Pieteicies radošai stipendijai, viņš iegūto naudu iztērēja lidmašīnas biļetei Rīga-Amsterdama-Rīga, taču nevienu seksuālo pakalpojumu sfēras darbinieci nesatika. Nolēmis iepazīt vieglo narkotiku tirgus sfēru, lai iegūtu materiālu savai topošai grāmatai, viņš izpīpēja divas cigaretes un apēda vienu kēksa šķēli kafejnīcā X. Atgriežoties Rīgā, topošais literāts N. uzrakstīja pieteikumu grantam, lai izpētītu nekustamo īpašumu tirgus sfēru Jūrmalā. Kaut kā taču jādzīvo ir.

Literatūra

Kādu dienu topošais literāts N. izlasīja Raini un Aspaziju. Izlasītais neiekļāvās viņa priekšstatā par literatūru.

Bohēma

Kādu dienu topošais literāts N. nolēma iepazīt radošās bohēmas dzīvi un piezvanīja Jānim Rokpelnim. Telefona zvani izrādījās pāradresēti skandalozu slavu ieguvušajam rakstniekam Frīdvaldam, kura vārdu topošais literāts N. bija izlasījis iepriekšējās nedēļas laikrakstā. Skandalozu slavu ieguvušais rakstnieks Frīdvalds tobrīd pildīja darba pienākumus komunālajā sfērā un nevarēja atbildēt. Kaut kā taču jādzīvo ir.

Problemātika

Kādu dienu topošais literāts N. pieskārās vienai no mūsdienu problemātikas caurviju tēmām. Bija pat patīkami.

Laikraksts

Kādu dienu topošais literāts N. nolēma iekļūt laikrakstā. Laikraksts nojauta kaut ko nelāgu un atslēdza telefonu. Topošais literāts N. nopirka datoru un uzrakstīja laikrakstam e-mailu. Kaut kā taču jādzīvo ir.

Lappuse

Kādu dienu topošais literāts N. atvēra jaunu lappusi Latvijas literatūrā. Lappuse izrādījās pilna.