[..]
Kāds indiāņu sakāmvārds vēsta: «Tikai kad pēdējais koks būs nocirsts, pēdējā zivs noķerta un pēdējā upe saindēta, cilvēki sapratīs, ka naudu nevar ēst». Finanšu krīze ir tikai sekas visas rietumu civilizācijas vērtību krīzei. Līdzšinējā, tā sauktā brīvā tirgus ekonomika ir izrādījusies neilgtspējīga. Lielvaru centrālo banku naudas drukāšana un grimstošo korporāciju nacionalizēšana ir tikai īstermiņa risinājumi, kas ilgtermiņā var radīt vēl lielākas problēmas. Lielā mērā attīstīto un pārtikušo valstu dzīves līmenis ir ticis uzturēts, uz tā saukto 3 pasaules valstu rēķina. 2/3 planētas iedzīvotāju dzīvo pastāvīgā pārtikas un dzeramā ūdens trūkumā, bez sociālās un medicīniskas aprūpes, bez izglītības apguves iespējām. Humānas un finansiālas palīdzības aizsegā šo valstu dabas resursus - naftu, gāzi, derīgo minerālu rūdas un mežus izsaimnieko globālās rietumu kompānijās. Niecīgie ienākumi no šo resursu ieguves lielākoties nonāk šauras un korumpētas vietējās elites rokās, kas par to uztur savu elitāro statusu un militāros konfliktus.

Tirgus ekonomika līdz šim ir ignorējusi faktu, ka mūsu planētas dabas resursi nedarbojas pēc pieprasījuma-piedāvājuma principa. Ikdienā veikalu plauktos mēs pērkam preces, kas pie mums ir ceļojušas desmitiem tūkstošiem kilometru un mums tas šķiet pašsaprotami. Vairumu šo preču realizācijas cenas lielāko daļu veido enerģijas un resursu patēriņš tās iepakošanai un transportēšanai. Šie dabas resursi šeit uz Zemes ir veidojušies simtos miljonu gadu periodā, bet civilizācija tos būs notriekusi pēdējos 2 gadsimtos. Šodienas politikas veidotājiem ilgtermiņš asociējas ar vienciparu gadu skaitu. Teiciens: «Gan jau manam mūžam pietiks» nu jau ir kļuvis par tautas gudrību, kas raksturo ilgtspējīgu sabiedrību.
[..]
nosperts no apollo (189136)