pirms bezmazvai gada
un tieši pirms gada ar groo bijām uz kīno

---
sarmotie koki
šoseja

pagājušais gads
mirušo piemiņas diena.

es zinu kā ir nogalināt. [?]
vectēvs kad pirmo reizi kāva jēriņu - pirms tam staigāja pa mežu ar viņu pie saitītes.. ilgi staigāja, lai saņemtos atņemt viņam dzīvību. Kā jau kārtīgs baptists, ik pa laikam ienāca istabā un tik ierāva simt gramu dūšas uzlabošanai. Kādas jūtas viņā tad mājoja? Ko viņš domāja, apzinoties, ka jērs - auniņš viņam būs jākauj nost? Jāatņem dzīvība radībai.. Kādas sajūtas bija ejot uz kūti? Kādas tajā mirklī, kad pēdējo reizi viņš to izveda ārā mežiņā? Un ko juta auniņš? Vai viņš apzinājās, kas viņu sagaida? Instinktīvi? Un ko viņš domāja tad, kad auniņam tika veikta šī nāvējošā procedūra, kas izpaužās kā kakla artērijas pārgriešana? Un kādas viņam bija sajūtas, kad acu priekšā no jēra kakla sāka gāzties asinis, un jērs bezspēkā saļimst pie sava saimnieka kājām? Toreiz es vēl nebiju dzimis, bet šo stāstu dzirdēju pietiekami, lai viņu atcerētos. Daudzi domā - nu kas ta tur sevišķs - nokauj un kārtībā.. Daudzi par to šausminās un tādēļ neēd gaļu [?] (nepatēmu: kāpēc "Zaļie" lieto papīru?)
es atceros, kā vectēvs pirms kārtējās vistas kaušanas bija ienesis vistiņu istabā, un viņa tur bija, neapzinoties savu turpmāko likteni.. Es iedomājos - cik grūti man būtu nokaut vistu? Šobrīd jāsaka - tur nekas sevišķš nav - tikpat kā samīt skudru vai slieku uz āķa uzdurt, vai arī mušu uz monitora nospiest. (atkalnepatēmu : KUR IR TĀ ATŠĶIRĪBA, KĀPĒC MĒS DAŽĀDU DZĪVNIEKU DZĪVĪBAS TIK ĻOTI IEDALAM?) Paņem vistu aiz kājām, apgriež apkārt ap galvu tā, lai viņai sareibst, un noliek uz bluķīša un ar cirvi - knakts - galva nost. BET arī.. es to saku tagad pie datora drukādams tekstu par to. KO es domāšu turot vienā rokā vistu, un otrā - cirvi?

Kā ir ar sajūtām? vai tās ir jānogalina, ja tās apdraud mūsu eksistenci? un kā tās varētu to apdraudēt? Mīlestība - Jā, to ir iespējams pat nogalināt. Un daudzi cilvēki domā - bez mīlestības būtu labāk.. nebūtu sāpju.. skumju.. bēdu.. BET tad nebūtu arī mīlestības dāvātā prieka, laimes... Naids - arī to ir iespējams nogalināt. Arī skumjas var nogalināt. Kāpēc mēs galinām mūsu emocijas? Mums no viņām ir bail! Bet - vajadzētu cīnīties ar bailēm jo - GUDRAIS IR TAS, KURŠ NEVIS IZVAIRĀS NO GRŪTĪBĀM, BET GAN PĀRVAR TĀS! Un parasti jau mums ir bail no grūtībām. Un visbeidzot -

GUDRAIS IR NEVIS TAS, KURŠ NOGALINA SAVAS EMOCIJAS, BET GAN TAS, KURŠ VALDA PĀR TĀM!