pastēte izkārtojās pa apčurāto galdu kā dzeltenos sveķu stalaktīties būtu iekarināts lozungs par vimpeļu nenomērdējamo dabu. stalaktīts pienāca pie nozīmīšu deķa un nāca viņam prātā dažādi stāsti par pastētes patieso dabu. kad iekšā sāk veidoties kanāli, kuru sienās tauku māli un nogrieztas rokas kārpās kā tārpiņš, kuram būtu nogriezta galva. šādās bābiskās attieksmēs mēs slīkstam mūsu gadsimtos un eonos, dārgā. slapstās mēness pa piņņainu seju un gaida savu kārtu pamosties no lidlauka izlaupīšanas operacionālajiem ievaddtekstiem. es biju tajā kājinieku divizionā, kad man nogrieza abas un ar acīm es redzēju sēras, bet nevarēju tās pieņemt savos subtlajos prāta apvārsnī mani jau gaidīja kaujinieku ierindas ar invalīdu krēsliem līdz pat mūža galm turpini bakstīt pencili visos tajos atvērumos, kas ar gaismas ātrumu no mums attālinās. skrien pakaļ, dzenies, tiec nodzīts un beigās nekad beigas pat nepienāk, bet vienkārši izslēdz gaismu, kirdik, un slapjas paliek asaru jūras, melnos kvadrātos ieslodzītie roku delmi savārīti ar kāpostu un burkānu savā druknajā pašpārliecinātībā pār pasauli nosēžas bēdu jūra un met mums pa galvu parašūtistu kakas un sniedziņš snieg kā kleopatra izēd sevi no aizmugures, lai līkločainajās piramīdās sēstos uz visa asā un ne nieka nebaidīdamās atpogātu savas pidžammas kreiso stūri, tur paslēptajā amuletē ieraudzītu spogulīt spogulīt un paģībtu uz savu glābēju koka nešļavām svina bultām izrotātajām atmiņām un kārtainajām kūkām, kas mūs visus ieaijā tādā paģiru miegā, ka skaldnieks un valdnieks un mierīgais iedzīvotājs visiem viena āda un katrs to plēš kā māk