| 1:00p |
pasternaks iznāca apčurāt māllēpes un bija ar sevi vareni apmierināts. es būšu kā koks, kas apčurā lapas, nē, es tāds nebūšu. pasternaks sakārtoja priekšautu, noslaucīja muti, apgrieza ūsas, sakārtoja matus. pasternaks jutās kā mājās. kāpēc es vispār esmu pasternaks, tik pat labi es varētu būt ginsbergs vai keruaks, bet tas man maksātu papildu vīnu. es negribu maksāt par vīnu, kad manās dzīslās ir nogurums, kad es visu dienu esmu gulējis miegā, kad gaismu nomaina tumsa un kad sāk spīdēt miesa. pasternaks kauc uz mēnesi kā pinne. es vairs nebūšu pasternaks, pasternaks nodomā, es būšu es. es skrienu ar plinti pa krūmiem un šauju irbes. viena irbe, divi goli, viena šaiba divi gļuki. pasternaks pārnāk mājās un atceras, ka viņš nav pasternaks. trakas būšanas, pasternakam būt nav viegli, tas ir pārāk gari. viņš novelk uzsvārci un aizsmēķē tepiķi. šie bezgalīgie raksti man stāstīs pasaules vēsturi, neesot ambiciozam, nerodas jautājumi par sākumu un beigu būtību, tādēļ biezie dūmu mutuļi iedarbina dūmu detektoru, griestos sāk rūkt caurules un pa ventilācijas šahtām istabā sāk gāzties lapsenes. ar vienu tādu es vienreiz raku lauku, kontemplē pasternaks un pieskaras savām kājstarpē sadzeltējušajām apakšbiksēm. kad beigšu valkāt kokvilnu, es būšu pacēlies jaunā līmenī, es modelēšu lidmašīnu skeletus un mans kaulu ķīmiskais saturs patiks meitenēm. es nokrāsošu seju miltu baltā krāsā, apvilkšu ap acīm burkāna serdenes apļus, iespļaušu izlietnē zaļu un kūpinādams savas biezās uzacis metīšos dzīves mutuļos. garas būs manas dienas, kad es sadomāšu mosties, garas būs manas naktis, kad vārtīšos caurumainos palagos. es vēršos pa logu, un pretī uz mani skatīsies koku sienas. beidz rādīt savu muļķību ar tik uzskatāmu piemēru, pieliecies, lai tev var dibenā iebāzt termometru, pēkšņi istabā ienākusī māsiņa klusinātā balsī pasternakam saka, man patīk tavas ūsas, man patīk, kā tu kop savu ārieni un man patīk tava iekšējā pasaule. pasternaks atglauž no pieres matus, jaunizveidotajā laukumā mušas sāk triekties kā olas nogribējušās smilgas. tu, kas man skrāpē deniņus, tu kas esi tik stāvs kā izkaltuši mati, es tevi biedēšu ar šīm uzdrīkstēšanās ārijām, un visos kapilāros iesēdīsies pa divdesmit skrivanek tulkošanas biroja administratorēm. es būšu no galvas līdz kājām un es būšu pasternaks, kas krīt ārā no mājām |
| 1:17p |
pastēte izkārtojās pa apčurāto galdu kā dzeltenos sveķu stalaktīties būtu iekarināts lozungs par vimpeļu nenomērdējamo dabu. stalaktīts pienāca pie nozīmīšu deķa un nāca viņam prātā dažādi stāsti par pastētes patieso dabu. kad iekšā sāk veidoties kanāli, kuru sienās tauku māli un nogrieztas rokas kārpās kā tārpiņš, kuram būtu nogriezta galva. šādās bābiskās attieksmēs mēs slīkstam mūsu gadsimtos un eonos, dārgā. slapstās mēness pa piņņainu seju un gaida savu kārtu pamosties no lidlauka izlaupīšanas operacionālajiem ievaddtekstiem. es biju tajā kājinieku divizionā, kad man nogrieza abas un ar acīm es redzēju sēras, bet nevarēju tās pieņemt savos subtlajos prāta apvārsnī mani jau gaidīja kaujinieku ierindas ar invalīdu krēsliem līdz pat mūža galm turpini bakstīt pencili visos tajos atvērumos, kas ar gaismas ātrumu no mums attālinās. skrien pakaļ, dzenies, tiec nodzīts un beigās nekad beigas pat nepienāk, bet vienkārši izslēdz gaismu, kirdik, un slapjas paliek asaru jūras, melnos kvadrātos ieslodzītie roku delmi savārīti ar kāpostu un burkānu savā druknajā pašpārliecinātībā pār pasauli nosēžas bēdu jūra un met mums pa galvu parašūtistu kakas un sniedziņš snieg kā kleopatra izēd sevi no aizmugures, lai līkločainajās piramīdās sēstos uz visa asā un ne nieka nebaidīdamās atpogātu savas pidžammas kreiso stūri, tur paslēptajā amuletē ieraudzītu spogulīt spogulīt un paģībtu uz savu glābēju koka nešļavām svina bultām izrotātajām atmiņām un kārtainajām kūkām, kas mūs visus ieaijā tādā paģiru miegā, ka skaldnieks un valdnieks un mierīgais iedzīvotājs visiem viena āda un katrs to plēš kā māk |