skaņas meža valodā un tad turpat uz vietas divās ežās melnas ēnas grauj no kokiem sastatņus un ar baltiem ērģļiem sienas izbetonē atliekas, lai ar krauju grādu stāvu nevar mani panākt vilks ar daudziem tādiem sacenšos un nometos uz ceļiem slieks ir izmeties pusdrēbēs un nevar mani ažiotēt un tālab gaismas indikators atliek rokas padusēs un gaida pusceļā kraujas amazones uz džungļiem un krajugoliem un nevar sastapt nevienu no tik pieticīgajiem, jo gaisma ir atdevusies visiem rokās un gumijas stiepjas tīk garas, ka nevar sastapt savus galus, lai pavilktu aiz ausīm lietu un nodotu tiesai prieku savu notiesāt uz sutku uz visu dzīvi atņemtu un sakabinātu kaut kādās smaragda pilsētās, kuras ir visiem pieriebušās un nevar manas monstrozās bailes pārvarēt, jo es tik lielos ezeros vēl neesmu bijis, tāpēc vienmēr ir prieks anamoni izģērbt uz ietves un nevarībā nokrist pie durvju sliekšņa un āmen āmen divas reizes pārmetās uz līdzenas vietas un sāk kust, lai izvalbītās acis nevarētu manas iegarenās zīmes pret debesi sadabūt rokās un tāpēc es grauju savas statūtu kapitālas un nevaru izdomāt, kā tas īsti saucas, jo ar gaismas paviljonu un pekli pie sāniem tas ir saldi