bulvāra prese nebija mani atpazinusi uzreiz, tāpēc es gaužas asaras nelēju, bet stāvēju kā stabiņš pret malu atspiedies un grauzu auzas no mēslu kārbas kā daudzas tautas pirms manis bija darījušas un tagad es izskatījos cēlāks jo man bija identitātes sajūta un tas manas iegarenās pupu vāceles nevarēja atstumt no manis ar gaismas ātrumu, jo visas ietves nodrebēja un es biju izpūris tik vienveidīgā noslēgtībā, ka daugavas skandāls manas iesmiem piesarotās bet tas jau bija vienreiz atgadījies un tagad es atkal uzpūtu burbuli, lai visiem pietiktu ar maniem iesmiem un ieganstiem, tāpēc tagad izgaisa barikādes un es izbiju pats par kreatīvu strādāt, jo gaisma bija nomizota ar daudziem ielenktiem paviljoniem un drumslas nebija tajā skaitā, lai pievilktu mūsdienas pārāk tuvu un drausmīgā nejau tik briesmīgā, bet karandaša izvveicīgā paliknī gaļai ko sagrieza uz šķīvja jēlā zivs un kurpju auklu direktīva es nevaru pasekot līdzi trauku drupačām un traumatoloģijas institūtam, kur pēta lūzuma pēdas un pēdu siekalveida berzi pret ietvi un kā sāls ēd kokus ar mizu un daudzas daugavas nevar pieražot tik daudz smilšu cik tie kretīni, kas izcērt mežu, cik viņi daudz karjeru sapumpējuši