kā tam ibsenam, kas nespēja ne jā ne nē ne balts ne kāds, uzradās maza draudzenīte kalnos, kas klaigāja skaļāk par vārnām. zāle plaudēja vēl skaļāk, atkārtoti - svilpa, izšvilpa, teica, ka sīkā sajukusi. ne vārna, bet kukū mazā Gerda spēlē mājās ar veco Hansu, kas der viņai tēvos divatā kalnos, bet kur brīnums [ja brīnumi ir], tad visi tie bļāvēji paliek parterī, kaut tai nav ne elektriskā gana apkārt, bet ir kas stiprāks, un līdz skatuvei nonāk tikai tāds čaiņika svilpiens - ko gribi slēdz, gribi neslēdz ārā, bet noliec uz snooze, jo viņiem jau bail pašiem uz skatuves kalna uzkāpt. un kā muļķi sēž un bolās, ka 2 plivinās vai dara vispār neko, tie sēž nosarkušiem vaigiem ar rokā pluinīdami programmiņas klēpī. viņi jau arī tā gribētu - tobiš to visu, ne jau to neko.