gaisma pilēja tikai no atomiem un gaismas pielijušās zemes gaidīja savu rudeni, kas nāca, bet neatnāca, jo sāka pūst vējšu un mazliet līt lietus no rītiem lija vairāk, bet tad aprima, tad vējš kompensēja rudeni un daudzi draugi sadevās rokās, lai rastu savu ieganstu un nodomātu resnas domas, kas tiem ļautu saziepēties un nevarībā nomest sevi no kraujas, kas ar bikšturu palīdzību nevarēja mani iemantot tik dziļi ziemā, ka tā atvēra savas čaulas un nepiespiestā mānijā izlikās par podagru, lai gan tas bija tikai neviltots muļķības apliecinājums, es sapratu, ka rudens ir klaji meli un lietus ir sirds mielasts, lai atrastu savu mīļoto sievieti un rastu tajā patvērumu kā bezierunu slaists atrod kraujas malā bezmaikas atkritumus un dodas tos nodot un nopirkt sev kreklu ar garām piedurknēm lai lietus nelīst pa roku, bet lai pakšķ uz galvas un tas viss tik lieliski iedarbojas uz smadzeņu sistēmu, ka es nevaru to atrotīt pietiekami tālu, tāpēc, ka putas maisa un rokas un pogas un tad es kniepadatām un paņemu vēl lodāmuru un drošiem vēzieniem raidu to visu gaisā par saviem salūtu svētkiem un gg kas aiziet baltā naktī nesasveicinājis stabus no laternām izvairās un tad jau arī rīts pienāk un es gaismai austot esmu tik starojošs, ka mani pieņem darbā aizdomīga firma par ekskavatoru bet labi maksā gluži kā kopīraiteriem kas ir slimi suņi, ja tos pieskata ar uzpurni tad tie grib mani apsteikt savā attīstībā, bet tas nedodas rokās tik viegli, jo es rakstu kā traks un dodas daudzas ainavas manās ieganstu smiltīs uzmest sev kūkumu un tad vēl tās krietnās asaras, kuras ar biezpienu aizmālētas un dūmi tikai kūko un koki šūpo savas lietavas lai varētu atmuguriski raženā stājā gāzties man virsū un dodites tik pelēcīgajā rudenī, lai rastu sev mieru smieklos