Atbēgu mājās.
Te mani Neviens negaidīja šodien, cik savādi. Neviens nav mājās. Pat suns.

Tikai Tu mani(vienumēr)gaidi(šķiet).

es nespēju izturēt, ka cilvēki strīdas. protams, man tīk tie strīdi, kuri ir pavisam pamatoti un tādi.. nu jā, tie labie strīdi.
bet tie strīdi, kas ir starp cilvēkiem, kuri ir vienkārši viens otram apnikuši, izēduši viens otru, un strīdas sarunas uzturēšanas pēc.. sasodīts. cik tas ir muļķīgi. es no tādiem bēgu, ja vien ir kur bēgt.
nu lūk, un tā nu es to vairs nevarēju izturēt un braucu mājās.
/te ir konfektes, mana mūzika, skype(aj,tu jau zini),tikko atbrauca zemeņu saldējums un neviens nestrīdas.(nu, visumaz ne tā)./

pa autobusa logu vēroju tos debešķīgi skaistos mākoņus, tādā pirmslietus debesu krāsā.

māsas muskuļkalns man uzdāvāja irākiešu lūgšanu krelles un ASV karavīru brelokus (nu tos, sudrabīgos, ko parasti rāda filmās). jā. teica, lai iegravējot vārdu un tad varot mirt mierīgi, zināšot, kas es esmu.
redz kā.