Sāksim jaunu dzīvi uz vientuļas betona salas ar elektrības stabu un dažām vārnām uz vadiem. Kā divi noguruši ledlauži ielauztiem dibeniem gulēsim liedagā blakus tukšajām alus pudelēm.
Tikai reizēm jāpastiepj un jānocērt rokas, kas sniedzas pret mums no grimstošime kuģiem, jāatin kāda pudelē atpeldejusi zīmīte, pēdējie sveicieni sievai un bērniem ar šaušalīgām pareizrakstības kļūdām.
Taču no izmestajām mantām nekā daudz nenoderēs- naktīš, kad alū slīkstošā sala grižas uz riņķi, no tās tik noskalots viss, kas nav pienaglots, piesiets un iepinies jūraszālēs.
Paliekam vidū apķērušies, kopā savītiem dūmeņiem, laizām tos kā priecīgi pūdeļi. Katra buča pārvērtīsies neaizmirtsulītē salas apķēzītajā krastā, un astoņos rītā dziedās sirēnas balsī. Un tad mēs iesim uz darbu.

/jaunā dzīve//k.vērdiņš/