es vakar sēdēju savā bērnības istabā, lasīju savas vecās dienasgrāmatas, māsa blakus istabā auklēja mazo, suns dīca kā nenormāls, un mamma lejā gulēja pie neizslēgta tv.
un es nezinu kāpēc, bet man ir sāpīgi tur būt.
tajā mājā, kur bija tik daudz un tagad man liekas, ka tur ir tukšums.
manī agrāk bija tik daudz vārdu, jo vienmēr bija kāds, kas piekrita spēlēm un kļuva par visu manu gramatiku, netuvojās un nenāca, prom arī negāja.
tagad viss ir pārāk vienkārši.
un es iekritu koelju 'vienpadsmit minūtēs' un sabijos no tā, ko tā grāmata ar mani izdara.


es izvairos, es bēgu, es skaļi smejos un lūdzos dejas, lai aizmirstos.