dzīvsudrablapsa

Ļoti īsi, un ne līdz galam objektīvi, jo es īsti nevēlos sev nodarīt tā skatīšanos.
Visā visumā par šovu "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm" dzirdētais man atgādina epizodi no animācijas seriāla Bojack Horseman, kur jaunībā Bodžaka vecmāmiņai salūst sirds, kad vecākais dēls Krakerdžaks (ļoti atvainojos par neveiklajiem latviskojumiem) aiziet bojā II Pasaules karā. Viņai iestājas depresija, ko paspilgtina sabiedrības spiediens būt mājsaimniecei, būt kārtīgai, labai. Nespējot šajos apstākļos orientēties, viņa ķeras vīram ap kaklu un saka: "Fix me, darling". Vīrietis (nu labi, zirgs), kuram četrdesmito gadu rietumu pasaules mentalitāte liek uzskatīt visas emocijas par liekām, nesaprotamām, dara atbildīgāko, ko var iedomāties, un aizved sievu lobotomizēt. Viņa kļūst līdzīga zombijam. Seko jaunākā bērna, meitas, pamešana novārtā, kā rezultātā meita vēlāk nezina, kā izturēties pret savu dēlu.
Man bija tāda cerība, ka mūsdienu sabiedrība ir nedaudz jūtīgāka šajos jautājumos. Ka cilvēkiem, kas ir cietuši, mēs spējam vismaz tik daudz, kā pateikt: "Tu neesi vainīgs pie tā, kas ar tevi noticis, tu neesi nepareizs. Un zini, arī tu esi pelnījis būt labākā sevis versija. Un, kas to lai zina, varbūt tās sāpes, ko tu pārdzīvoji, ļaus tev izveidoties par cilvēku ar mazpieejamām spējām." Bet, protams, nē. Cilvēkiem, kas ir cietuši tiek uzkrauta vēl otrā nasta, prasība nekādā gadījumā nebūt atšķirīgam. Trešā nasta – tu tiec vērots un vērtēts. Ceturtā nasta – tikai neaizmirsti, ka tikt uz priekšu dzīvē tev palīdzēs sāncensība, un savu vērtību tu vari pierādīt tikai, pazemojot kādu citu.
Nu bļaģ.

Tikmēr FF parādās argumnets, ka centra "Marta"vēstule ir patronizējoša, un runā dalībnieču vietā. Un tur arī ir savs points.

Lai iegūtu objektīvāko iespējamo priekšstau, tātad, būtu jāskatās šovs un jārunā ar dalībniecēm. Tas būtu mediju uzdevums. Bet! Viena sieviete FF minēja, ka viņa kā televīzijas darbiniece nedrīkst pat privāti komentēt situāciju, lai tas netiktu pārvērts par mediju sadursmi. Nez, kā ir ar sabiedrisko mediju?

P.S.

Te ir izlasāmas pārdomētas un niansētas cilvēka, kurš skatījās šovu, domas, ja ir vēl vēlme par šo jautājumu padomāt, iesaku izlasī:
http://klab.lv/users/pelnufeja/1764824.html

Kad visi gruži, to skaitā izpluinītais tualetes papīrs un salvetes, saslaucīti vienā kaudzē, Žižeks izpilda sniega lapsas lēcienu čupas viducī.

Sapnī jau atkal pārvācos. Es sapņos pārvācos pārāk bieži! Un nekad ne no tās vietas, kur ievācos pagājušo reizi. Un vienmēr vietās, kas ir augstos augšējos stāvos, dziļos pagrabos, noslēptos pakšos, kur nav puses jumta, bet ievākšanās gaitā parādās jaunas istabas.
Šoreiz svarīgākā lieta, kas tika pārvesta bija sienas zefīru skapis, tas ir tāds skapis, kuru attaisot paveras milzīga, vertikāla zefīru kārbas iekšpuse ar leiliem, pufīgiem zefīriem.

Challenging pervasive social norms and stigmas, it frames autism, ADHD/ADD, dyslexia, bipolarity and other neurotypes as a natural human variation rather than a pathology or disorder, and rejects the idea that neurological differences need to be (or can be) cured, as they believe them to be authentic forms of human diversity, self-expression, and being.

Nupat dabūjām mazgāt kaķi jau otro reizi šonedēļ. Pirmā reize bija pēc tam, kad viņš iekrita podā. Otrā reize, tagad, pēc tam, kad viņš ielīda maisā, kur es biju izbērusi kastītes saturu, un krāšņi aplipa ar to. Vēl mēs pagājušonedēļ iegādājāmies jaunu poda birsti, ar noslēgtu augšpusi, jo kaķim patika veco grauzt. Tagad viņš ir atklājis, ka šo var vispirms apgāzt un tad grauzt (tagad ir brīdis miera, iestūmu stūrī, vēl nav atklājis, kā aizbāzt ķepu un tad apgāzt.) Kamēr man slapšēns guļ uz krūtīm, murrā un pārmazgājas, Vilks ir padevies un sauc viņu vienkārši par kakēnu.

Ha, atradu lielisku vizuāla humora pavedienu Redditā – misleading thumbnails.
https://www.reddit.com/r/misleadingthumbnails/top/?sort=top&t=all

Tā, man šodien atnāca ziņa, ka esmu izstāvējusi rindu uz Dunu. Es vēl neesmu izlasījusi bēgļu grāmatu, un nepaguvu pat iesākt pirmo lasīšanas pulciņa grāmatu visu to filmu dēļ, bet tagad ir plāns. Šodien vēl Klucis un Māra, ko vajag rakstam, bet tad es atslēgšos uz 2 ned no filmām un pāriešu pilnīgi uz grāmatām un audiogrāmatām. Es pat Haņinu vēl neesmu izlasījusi, lasu tikai teoriju, bet tas jau baigi nebagātina valodu un iztēli, tikai precizē domas.

Kopš noskatījos to Masterclass reklāmas rullīti, vairs nevaru ieiete Feisbukā, priekšā Vernera Hercoga seja, un tajā tas skatiens, kas pilnīgi neparprotami pauž "it's disgusting to see how you waste your life in futile discussion and meaningless shenanigans".

Sapnī bija jāšķērso dzelzeļš ar daudzām sliedēm, aiz kura atradās mirušo valstība. Es secināju, ka tā izskatās kā vieta Turīnā, kur es no kinomuzeja gāju pēc pusdienu picas, lai gan dzīvē tā vieta Turīnā izskatās citādi. Dzelzceļa šķērsošana bija bīstama, bet ne vilcienu dēļ, tos vispār nemanīja. Toties uzbruka dzelteni pusmuminificējušies taureņu zombiji vidēja suņa izmērā. Šie taureņi varēja izsūkt dzīvību, tāpēc nekādi nedrīkstēja pieļaut, lai viņi piesūcas. Tie bija smagi un dzenot prom birza un drupa, noķēpādami drēbes un rokas.

Neviens no jums man nebija pateicis, ka Liberation day ir izcila filma. Nē, tā nav par režisoru. Tā ir par mākslas līdzekļu varu. Par varu kā mākslu, par iespēju caur izteiksmes līdzekļiem to dekonstruēt.

Pētersīļiem podiņā dzīvo gliemezis. To es zināju, viņš atnāca kopā ar tomātiem un es ieliku tur, lai vēlāk iznestu laukā, bet visu laiku aizmirstu. Un vairs jau arī negribās tos pētersīļus. Slienaini. Bet šodien, ravējot zāles stiebrus no podiņiem, kuros nav gliemežu, atklāju pie bazilika slieku.

Dažu dzejnieku dzejas tekstiem cauri dzirdamas garas un nopietnas sarunas ar tēviem. Tādi vārdi, ko šodien vairs ikdienā lieto tikai retais, bet kas piesūkušies ar to vienu, vispareizāko nozīmi, kurā to kādreiz sacījis visapbrīnotākais cilvēks.

Man šķiet ļoti briesmīgi, ka pasaulē, kas pilna ar nejaucībām, ļaunumu, nelabvēlīgu rīcību, cilvēki izvēlas uzbrukt un ņirgāties par tiem, kas, nevienam nedarot pāri, meklē sirsnību, atzinību un savu dīvaiņu loku. Un skaidrs jau it kā, ka globālā laikmeta vispasaules frīku šovā, mēs kars kādam citam esam frīks. Un mums ir savi frīki, kam ir vēl citi frīki. Bet tomēr mani satrauc tas cietsirdības aspekts, kad ņirgājas par cilvēcisko, provocējot arī citus vairīties no cilvēciskuma un nēsāt cinisku masku. Te nu ir jautājums vai tolerance nozīmē tolerēt tolerances trūkumu.

Kad Aika filmā skan šūpuļdziesma, nav pārsteidzoši dzirdēt "Aijā, Ancīt, aijā, sātanmiedziņā". Ā, nē? Ā, "Saldā miedziņā." Ok./Still unsure.

Latvijas avīze reportāžā no dobes. Viņi nerunā caur puķēm bet pa tiešo, caur tīteni, un vispār, Hermanis pasaka visu, kā ir, ko tur vēl atkārtot. Feispalm. http://m.la.lv/darzu-ravet-rudeni/

Es tūliņ pagatavošu kanniņu pu erh, aizkūpināšu vīraku un uzvilkšu kleitu. Aiz loga debesis izskatās pēc saulē mirdzošas sudraba bļodas, un pa atvērto logu blakusistabā ienāk rudens smarža. Labs mirklis.

Nelūgti viedokļi pret bezgaumīgiem selfijiem.

Atnācām mājās no ballītes ar jauniešiem, 1. ģimnāzijas absolventiem un vēl skolēniem, un sapnī man bija dārza viesības, kam cauri izgāja daži miruši cilvēki. Tā laikam mans prāts reflektē par vecumu.

"Neuron Greyjoy" būtu labs vārds personāžam izglītojošā raidījumā par smadzeņu darbību.

Sapnī bijām Āfrikā, kādā bijušajā franču kolonijā. Visu laiku lija lietus, un man atkal bija kāzas, uz kurām es biju atnākusi saplēstās kedās, bet, kas sliktāk, dažāda garuma un biezuma zeķēs. Es gribēju aizskriet uz kiosku un nopirkt citas, bet man norādīja, ka kavēju jau pusstundu. Nācās iet, kāda biju. Tad atcerējos, ka man zem dažādajām zeķēm ir vēl daži zeķu slāņi, nuriem apakšējais pat bija vienāds – rozā īszeķītes. Toties pēc tam kompulsīvi grābu drēbes un apavus kaut kādās humpalās otrajā stāvā. Tad atkal biju lejā, atkal, biju nokavējusi kāzu mielastu, bet tas nekas, jo kāzu mielasts notika padomju stila bufetē, un tuklā, baltādainā bufetniece ar krāsotiem matiem izkasīja ekstra lielu porciju frikadeļu zupas no katla apakšas. Bet ap to laiku lietus tecēja caur griestiem. Un salija kartupeļu sacepums. Vecvecāki bezpalīdzīgi stāvēja lietū kā zem dušas, bija jāmēģina viņus izvest sausumā – protams, aizvedu viņus uz pludmali, kur tumšādaini pusaudži ar augstām frizūrām grauza semuškas, viņi rādīja ceļu caur klintīm. Bet viņu franču valoda bija tik ātra un slenga pilna, ka es nebiju droša par norāžu saprašanu. Pēc tam laikam es biju dienvidslāvu sociālisma laika nolaistā hotelī, bet tā kā tomēr Āfrikā, nācās cīnīties ar karstumu, un Vilks man bija uzdāvinājis ventilatoru. Bet istabā jau bija viens ventilators! Abi ventilatori saduroties radīja tādu gaisa plūsmu, ka notika aerodiums.