dzīvsudrablapsa

Nav lūzuma, tikai iekaisis nervs, varēšu braukt uz Igauniju, tikai jāsmērē, jādzer pretiekaisuma zāles un jāliek kompreses. Mīļš paldies visiem, kas piedomāja, pakonsultēja un uzmundrināja.

Un tā šī diena paiet uzņemšanas nodaļā, ar apsēju uz rokas apkārt nēsājas vīrs no Aizkraukles, kas atveda pirkstu baltā polietilēna maisiņā, viņš noiet garām man tieši tad, kad esmu izstāvējusi pirmo rindu un ēdu sviestmaizi (ar vistu. Kļūda, liela kļūda, ja vien neraugās no perspektīvas "cik tuvu veģetārismam es esmu"), man jau grūti paklepot, es ļoti nevēlos atkal satikt sviestmaizi. Vilks ir izturīgs mīļums, bet pacietībai lēnām zūdot, viņš iet pa brīdim ieraut mazliet no blašķes un kļūst arvien uzjautrinātāks par informatīvajiem plakātiem.

Sarkanas sveces, balta svece, sarkanas neļķes, sarkans ēdiens, balts vīns, sarkana dāvana no manis mums abiem – Latviešu Buramie vārdi, II sējums, dziedināmie vārdi.

Pirms nedēļas biju Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā un iepazinos ar lietišķo mākslu, kas tapa pagājušā gadsimta sākumā un pirmās brīvvalsts laikā, un tā ir ļoti meistarīga, skaista lietišķā māksla, un interesanti ir tas, ka redzot tā laika motīvu, proporciju un stilu saistības, es paskatījos uz Latvijas karogu kā vienu no šī laika dizaina elementiem, kas tas arī bija, un es apjautu, cik karogs īstenībā ir skaists. Ja agrāk šķita, ka lietuviešiem vai igauņiem tomēr ir paveicies ar optimistiskāku krāsu salikumu vai eleganto baltu un melnu, tad tagad es skatos uz LV karogu un domāju, bāc, skaists.

Runājot par muzeju, uz šo gan aizejiet, tie, kas tad vēl nebrauc uz Melnajām naktīm
http://www.lnmm.lv/lv/dmdm/apmekle/pasakumi/6304-dzejas-un-atdzejas-vakars-rits-uzzime-musu-sejas

Kaķīškrīze noslēdzās ar vāji gulētu nakti un vetārsta vizīti no rīta, bet beigās viss būs labi, nu ir sašpricēts, nodrošināts priekšdienām un jau tagad apmierināti murrā un nedusmojas vairs uz mani par to, ka viņu turp aizvedu. Pie vainas nebija visdrīzāk tieši kristāli, jo bija jau iepriekš saēdies nepareizās lietas, smiltiņas bija tikai tāds deserts.

Iebēru kaķītim kasē jauna smiltis, kristāliskās, viņš uzreiz pieķērās un mēģināja sākt ēst. Izņēmu no mutes un aizvedu uz virtuvi paēst konservu, bet ko tālāk?

Tagad guļ klēpī un murrā, bet man būs arī jāiziet no mājas, un ko tad?

Lai vai kā, es šodien nokļuvu pie jūras, un tas nez kā bija tik skaisti, Dominika teica – jo bezgalība. Un mēs padzērām sidru uz kaut kādām stalažām, kokiem. Runājām svarīgas lietas. Un jau bez 20 sešos bija tumšs, šausmas, bet vēl joprojām gaisma, kas atspīdēja jūrā, bija gaišāka par debesīm. Mazliet maģiski.

Gh! Tas kakēns. Atnāk mīļoties ar pusslapš. Un es. Jau. Zinu. Ir lecis pēc tualetes papīra, iekritis podā, lecis vēlreiz, iekritis vēlreiz podā, bet trešajā piegājienā ir izdevies tikt pēc Pasaulē Brīnišķīgīkā jeb tualetes papīra rullīša, kas tagad ir izplosīts pa gaiteni un virtuvi.

Es domāju, kāpēc man tik ļoti novemstīja no tā, ka viena beibe sākumā sarunāja rupjības, pēc tam saspieda sirsniņas un mīļumvēlējumus, un izlikās it kā nekas nebūtu noticis. Domāju, neveikls trollējiens. Bet nē taču – klasisk narcistisks love bombing. Forši, ka internetā nevar tik viegli pagrūst zem deķīša savus izteiktos vārdus. Ha, narcisi, ha jums.

Ļoti īsi, un ne līdz galam objektīvi, jo es īsti nevēlos sev nodarīt tā skatīšanos.
Visā visumā par šovu "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm" dzirdētais man atgādina epizodi no animācijas seriāla Bojack Horseman, kur jaunībā Bodžaka vecmāmiņai salūst sirds, kad vecākais dēls Krakerdžaks (ļoti atvainojos par neveiklajiem latviskojumiem) aiziet bojā II Pasaules karā. Viņai iestājas depresija, ko paspilgtina sabiedrības spiediens būt mājsaimniecei, būt kārtīgai, labai. Nespējot šajos apstākļos orientēties, viņa ķeras vīram ap kaklu un saka: "Fix me, darling". Vīrietis (nu labi, zirgs), kuram četrdesmito gadu rietumu pasaules mentalitāte liek uzskatīt visas emocijas par liekām, nesaprotamām, dara atbildīgāko, ko var iedomāties, un aizved sievu lobotomizēt. Viņa kļūst līdzīga zombijam. Seko jaunākā bērna, meitas, pamešana novārtā, kā rezultātā meita vēlāk nezina, kā izturēties pret savu dēlu.
Man bija tāda cerība, ka mūsdienu sabiedrība ir nedaudz jūtīgāka šajos jautājumos. Ka cilvēkiem, kas ir cietuši, mēs spējam vismaz tik daudz, kā pateikt: "Tu neesi vainīgs pie tā, kas ar tevi noticis, tu neesi nepareizs. Un zini, arī tu esi pelnījis būt labākā sevis versija. Un, kas to lai zina, varbūt tās sāpes, ko tu pārdzīvoji, ļaus tev izveidoties par cilvēku ar mazpieejamām spējām." Bet, protams, nē. Cilvēkiem, kas ir cietuši tiek uzkrauta vēl otrā nasta, prasība nekādā gadījumā nebūt atšķirīgam. Trešā nasta – tu tiec vērots un vērtēts. Ceturtā nasta – tikai neaizmirsti, ka tikt uz priekšu dzīvē tev palīdzēs sāncensība, un savu vērtību tu vari pierādīt tikai, pazemojot kādu citu.
Nu bļaģ.

Tikmēr FF parādās argumnets, ka centra "Marta"vēstule ir patronizējoša, un runā dalībnieču vietā. Un tur arī ir savs points.

Lai iegūtu objektīvāko iespējamo priekšstau, tātad, būtu jāskatās šovs un jārunā ar dalībniecēm. Tas būtu mediju uzdevums. Bet! Viena sieviete FF minēja, ka viņa kā televīzijas darbiniece nedrīkst pat privāti komentēt situāciju, lai tas netiktu pārvērts par mediju sadursmi. Nez, kā ir ar sabiedrisko mediju?

P.S.

Te ir izlasāmas pārdomētas un niansētas cilvēka, kurš skatījās šovu, domas, ja ir vēl vēlme par šo jautājumu padomāt, iesaku izlasī:
http://klab.lv/users/pelnufeja/1764824.html

Kad visi gruži, to skaitā izpluinītais tualetes papīrs un salvetes, saslaucīti vienā kaudzē, Žižeks izpilda sniega lapsas lēcienu čupas viducī.

Sapnī jau atkal pārvācos. Es sapņos pārvācos pārāk bieži! Un nekad ne no tās vietas, kur ievācos pagājušo reizi. Un vienmēr vietās, kas ir augstos augšējos stāvos, dziļos pagrabos, noslēptos pakšos, kur nav puses jumta, bet ievākšanās gaitā parādās jaunas istabas.
Šoreiz svarīgākā lieta, kas tika pārvesta bija sienas zefīru skapis, tas ir tāds skapis, kuru attaisot paveras milzīga, vertikāla zefīru kārbas iekšpuse ar leiliem, pufīgiem zefīriem.

Challenging pervasive social norms and stigmas, it frames autism, ADHD/ADD, dyslexia, bipolarity and other neurotypes as a natural human variation rather than a pathology or disorder, and rejects the idea that neurological differences need to be (or can be) cured, as they believe them to be authentic forms of human diversity, self-expression, and being.

Nupat dabūjām mazgāt kaķi jau otro reizi šonedēļ. Pirmā reize bija pēc tam, kad viņš iekrita podā. Otrā reize, tagad, pēc tam, kad viņš ielīda maisā, kur es biju izbērusi kastītes saturu, un krāšņi aplipa ar to. Vēl mēs pagājušonedēļ iegādājāmies jaunu poda birsti, ar noslēgtu augšpusi, jo kaķim patika veco grauzt. Tagad viņš ir atklājis, ka šo var vispirms apgāzt un tad grauzt (tagad ir brīdis miera, iestūmu stūrī, vēl nav atklājis, kā aizbāzt ķepu un tad apgāzt.) Kamēr man slapšēns guļ uz krūtīm, murrā un pārmazgājas, Vilks ir padevies un sauc viņu vienkārši par kakēnu.

Ha, atradu lielisku vizuāla humora pavedienu Redditā – misleading thumbnails.
https://www.reddit.com/r/misleadingthumbnails/top/?sort=top&t=all

Tā, man šodien atnāca ziņa, ka esmu izstāvējusi rindu uz Dunu. Es vēl neesmu izlasījusi bēgļu grāmatu, un nepaguvu pat iesākt pirmo lasīšanas pulciņa grāmatu visu to filmu dēļ, bet tagad ir plāns. Šodien vēl Klucis un Māra, ko vajag rakstam, bet tad es atslēgšos uz 2 ned no filmām un pāriešu pilnīgi uz grāmatām un audiogrāmatām. Es pat Haņinu vēl neesmu izlasījusi, lasu tikai teoriju, bet tas jau baigi nebagātina valodu un iztēli, tikai precizē domas.

Kopš noskatījos to Masterclass reklāmas rullīti, vairs nevaru ieiete Feisbukā, priekšā Vernera Hercoga seja, un tajā tas skatiens, kas pilnīgi neparprotami pauž "it's disgusting to see how you waste your life in futile discussion and meaningless shenanigans".

Sapnī bija jāšķērso dzelzeļš ar daudzām sliedēm, aiz kura atradās mirušo valstība. Es secināju, ka tā izskatās kā vieta Turīnā, kur es no kinomuzeja gāju pēc pusdienu picas, lai gan dzīvē tā vieta Turīnā izskatās citādi. Dzelzceļa šķērsošana bija bīstama, bet ne vilcienu dēļ, tos vispār nemanīja. Toties uzbruka dzelteni pusmuminificējušies taureņu zombiji vidēja suņa izmērā. Šie taureņi varēja izsūkt dzīvību, tāpēc nekādi nedrīkstēja pieļaut, lai viņi piesūcas. Tie bija smagi un dzenot prom birza un drupa, noķēpādami drēbes un rokas.

Neviens no jums man nebija pateicis, ka Liberation day ir izcila filma. Nē, tā nav par režisoru. Tā ir par mākslas līdzekļu varu. Par varu kā mākslu, par iespēju caur izteiksmes līdzekļiem to dekonstruēt.

Pētersīļiem podiņā dzīvo gliemezis. To es zināju, viņš atnāca kopā ar tomātiem un es ieliku tur, lai vēlāk iznestu laukā, bet visu laiku aizmirstu. Un vairs jau arī negribās tos pētersīļus. Slienaini. Bet šodien, ravējot zāles stiebrus no podiņiem, kuros nav gliemežu, atklāju pie bazilika slieku.