dzīvsudrablapsa

Vienu brīdi dzīvē es biju homofobe. Man bija kādi 16. Es biju attiecībās ar panku puisi, kurš bija arī kristietis. Viņam bija daudz pīrsingu, vairāki tetovējumi, un mati divās krāsās. Viņš nebija stiprs un arī ne drosmīgs, un dzīvoja vietā, kur apkārt klaiņoja agresīvi tipi, kas regulāri nāca virsū ar aizskarošiem tekstiem, uz ko mans puisis reaģēja, nodurot galvu. Es vairākkārt šņācu agresīvajiem pretīm. Es arī biju mazs panciņš. Vienreiz pēc kāda mūzikas festivāla agresīvi vietējie džeki uzbruka manam draugam, un sasita viņam galvu ar akmeni. Viņam bija asinis pār pieri un smadzeņu satricinājums. Es toreiz ar viņiem mēģināju kauties. Viņi nesita, jo meitene, bet aizgāja prom. "Man paveicās"? Nezinu. Zinu to, ka mans pusis vienmēr no kaušļu puses bija "pediņš". Bet viņš bija arī kristietis, un teica, ka Jēzus nemīl pediņus. Īstos pediņus.
Es nezinu, kas līdz ar šo visu manā galvā bija saslēdzies, jo es nebiju stulba vai ļauna. Mācījos labi, domāju it kā kritiski un es jau nebiju kristiete – aizgāju gan uz dažiem jauniešu vakariem baznīcā, bet jutos pilnīgi sveša notiekošajam. Bet tad, kad mums bija jāpiedalās Comenius programmā, kur skolēni mācās par likumu pieņemšanu ES, mēs debatējām par dažādām tiesībām, un es iestājos pret iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnu. Atceros to kaunpilno "tsss", ar kuru reaģēja francūzis, ar ko debatēju. Atceros savu paštaisno "nu ja, viņš domā, ka es tā domāju, jo viņš nāk no attīstītas valsts, un es nē, bet es neesmu nekāda muļķe, un savu viedokli aizstāvēšu". Neatceros, kā tas beidzās – nekādas ietekmes pie īstajiem likumiem mūsu debatēm nebija. Un labi, ka tā, lai gan man žēl, ka es paudu šādu viedokli, esot fiziski tik tuvu vietām, kur tiek pieņemti likumi, cik jebkad esmu bijusi.
Es izšķīros no panku puiša. Viņš izrādījās diezgan divkosīgs arī jautājumos par nekomerciālo un diy kultūru, par kuru mēs fanojām. Tiklīdz viņam parādījās iespēja, viņš čakarēja grupas, kuru koncertus rīkoja. Viņš strādāja ķēdes lielveikalā un staigāja firmīgās kedās, un es vairs nesapratu, kas mums vispār ir kopīgs. Atceros, kā jau pavisam citā festivālā sapratu, ka viss ir cauri – sēdēju uz celma, turēju šo domu, un dzīve kļuva it kā dzidrāka, niansētāka, īstāka. Neatceros brīdi, kā es pārstāju būt homofobe, atceros tikai kaunu, kad atcerējos to tsss, un muļķīgo apdraudējumu, ko tajā brīdī jutu. Tajā rudenī es arī publiski bučojos ar meiteni.

Stāvam garā rindā uz iesēšanos lidmašīnā uz Havanu. Lielā mērā par to, ka esam tik tālu, jāpateicas Pelnufejai. Pussešos izbraucot, aizmirsām vīzas, un, tikai tāpēc, ka izdevās sazvanīt Pelnufeju un pagūt izbraukāt pēc vīzām un atpakaļ, šis var notikt. Muļķīgā kārtā, gaidot uz vīzu un Arvja atbraukšanu, nedrīkstēju arī iečekot bagāžu. Sastresojos ne pa jokam. Bet

Es vēlos, lai jūs zinātu, ka Elīnai Brasliņai top brīnišķīga, feministiska animācijas filma par sievietes ķermeni.
https://vimeo.com/255577639

Laikam blenzt tālumā brīdis.

If we look into our fear, if we look beneath its veneer, the first thing we find is sadness, beneath the nervousness. Nervousness is cranking up, vibrating, all the time. When we slow down, when we relax with our fear, we find sadness, which is calm and gentle. Sadness hits you in your heart, and your body produces a tear. Before you cry, there is a feeling in your chest and then, after that, you produce tears in your eyes. You are about to produce rain or a waterfall in your eyes and you feel sad and lonely, and perhaps romantic at the same time. That is the first tip of fearlessness, and the first sign of real warriorship. You might think that, when you experience fearlessness, you will hear the opening to Beethoven’s Fifth Symphony or see a great explosion in the sky, but it doesn’t happen that way. In the Shambhala tradition, discovering fearlessness comes from working with the softness of the human heart.

/The Sacred Path of the Warrior
CHÖGYAM TRUNGPA

Aizgāju gulēt, domājot par portretu, un pamodos ar domu, ka tad, ja kādreiz vēl izdomāšu pabeigt Liepājā Rakstniecības studijas, varbūt varētu doplomdarbu rakstīt par autoriem, kas atteikušies no savām grāmatām un centušies tās iznīcināt. Šķiet, Ronalds stāstīja, ka Vizmai Belševicai tā bija ar pirmo krājumu, ka centās visus izpirkt uz izzagt no bibliotēkām.

Komūnā krāmu tirgus šodien:

- "zārks nelietots 30eu" Fotogrāfijā redzamas melnas čībiņas, kas kārtīgi noliktas pavērtajā zārkā.
- "Vēlos nodot labās rokās Vilim Lācim piederējušu rakstāmgaldu. Bildē galds nav pareizi salikts." 10 eiro. (Ļoti skaists, liekas, masīvkoka galds.)
- "150 USD, nedaudz bojāti." Fotogrāfijā redzams, ka dolārus apgrauzušas žurkas. Cena 50 EUR.
- "Ragavas asām izjūtām. Velkamas aiz transpotlīdzekļa." Mašīnas priekšējais pārsegs, kam uzmontēts autosēdeklis.
- "Oriģināla dāvana Valentīna dienā!" Anatomiskā līdzībā veidotas sirds kuloniņš, lakots.

Tātad. Lai gan mani ļoti vilināja Kanārijas, nolēmām, ka tas būs cits brauciens kopā ar kādu, kam ir tiesības. Nopirkām biļetes uz Kubu!
Lai dabūtu vīzu, jābūt nokārtotai palikšanai. Vai kāds ir bijis un var ieteikt kādu casa particular Havanā, kur palikt?
Finansiālie resursi visai ierobežoti.

Klau, AKKA/ LAA attiecas tikai uz filmu izrādīšanu LV, vai ne? Ja es latviešu filmu izrādu ārzemēs, es slēdzu līgumu ar autortiesību turētājiem, un viss?

Nekad man nav bijis mājdzīvnieks, kam tik ļoti patiktu mīļoties kā Žižekam. Viņš var bezgalīgi gulēt pieglaudies un murrāt – parasti viņš šo murrestību dala uz mums abiem, bet, kad es biju aizbraukusi uz Tallinu, Vilks ar Žižonu pārsvarā vienkārši vadīja dienas čučot, jo, nu, kā Tu cilvēks izkāpsi no gultas, ja Tev guļ viens virsū un murrā. Tagad arī, guļ man uz krūtīm, atspiedis pieri pret mani vaigu, apķēris ar ķepiņām kaklu. Vēl viņš saritinājies ļoti atgādina kanēļmaizīti, strīpas kļuvušas intensīvākas. Vakar pat nenoturējos, nopirku kanēļmaizītes.

Vakar aizvedām kaķi uz krogu. Man ļoti gribējās, lai viņš iepazīst vēl kādu vietu bez mājām (vai pārstāj censties izbēgt pa ārdurvīm), un es izmantoju iespēju, kad Bolderāja jau slēdzās ciet, lai viņš var paskraidīties, paošņāties. Kaķim patika. Vilks bija ļoti skeptisks, teica, ka tas ir veltīgs stress, bet man neliekas gan, ka Ž. būtu bijis baigi sastresojies.

Vēl viņš ir aizrautīgs dārzniekzēns. Vilks to formulē kā "arī apstājies pulkstenis divreiz dienā rāda pareizi", Gižona gadījumā, tas izpaužas tā – tad, kad viņš nav pārliecināts, ka liliju gumi ir visa ļaunuma sakne, kas jāizrok no poda un jānobēdzina zem guļamistabas gultas, tad viņš izdara arī dažas tīri labas lietas: izbužinot guļamistabas augu, notrauš tam putekļus, nolupina augiem vecās mizas un, es nezinu, ko viņš dara ar to vienu dīvaino gaļīgo augu, bet viņi regulāri pavada kopā laiku un tas augs ir kļuvis dzīvīgāks.

Kur lai februāra beigās vai martā aizbēg padzīvot siltumiņā?

Pagatavoju naksnīgo wok, kurā bija 3 veidu kāposti: latvijas parastie kāposti, savojas kāposti un fermentēti kāposti no Malaizijas. Vēl šis tas tur bija, piemēram saulespuķu sēklas un saulespuķu eļļa sezama sēklu un sezama eļļas vietā, burkāni, marinētas, cietē apviļātas un tad wok fritētas lēcas.

Kaut kā biju aptuveni iedomājusies, ka attēlus, kur veči siekalojas pakaļ formīgām sievietēm, izdomāja Gunārs Bērziņš padomju laikā. Bet izrādās, ka 30., 40. gadu karikatūrās tas pats, plus vēl uzpeld mājkalpotāja kā tāds vīriešu seksuālās fantāzijas objekts. Un sievietes, kuru galvenā interese ir vīriešu uzmanība, protams, piemēram, atzīst, ka velti atbraukušas uz pludmali, jo neviens vīrietis viņas vēl nav nopētījis. Plus vēl daudz reāli ļauna antisemītisma (piemēram, izsmejošs raksts par to, ka Čaplins ir kropls), un, hm, kādā vārdā gan varētu nosaukt melnādainu sievieti? "Umbatumba" sounds legit, right?

Šodien uzstājāmies ar stendapu LU SZF, bija ļoti forši, jo studenti ir forša publika, kas smējās par melnajiem jokiem, un pēc mums vēl jz lasitajs ļoti jauki muzicēja, fonā projektorā krīto sniegpārsliņām, uz galdiem bija našķi un karstvīns, es gan apēdu tikai vienu mandarīnu un tad sāka sāpēt vēders. Noskaņa bija jauka.
Tagad jāpaēd un tad jāsāk viena no psihopātiskā decembra prasīgākajām lietām, līdz rītdienas četriem jātiek galā ar darbiem skatei. Kopš vakarvakara neesmu daudz pavirzījusies uz priekšu, vienīgais, vakar pabeidzu visus gleznošanas darbus.
Vai kādam ir padoms, kā ātrāk nožāvēt eļļas krāsu vai ideja piecu darbu ar žūstošiem elementiem pārvešanai? Derētu kaut kas līdzīgs daudzslāņu picas kastei. Ir daudz kartona. Vedīšu droši vien ar taksi. Diegi? Zobbakstāmie kociņi? Kūkas šķīvim līdzīgi?
Negribētos patērēt daudz laika konstrukcijas veidošanai, jo man vēl jātaisa darbi zīmēšanā un kompozīcijā.

Nez, ko tik daudz Punctum rakstu tabos atvērts? Ko tad es tik gudru visulaik lasu?
Ā, nē, Pinterests. Ziemassvētku figņas.

Elektrum: "Gaišus un svinīgus svētkus! E-pats nav saprotams? Spiediet šeit". Reāli liekas, ka pēc "spiediet šeit" sekos Bodžeka stilā izvērsts joka skaidrojums. "Gaišus! Jo mēs jumos dodam elektrību! Sapratāt?! Haha!"

Šodien, kad pavadu dienu šņaukājoties salvetēs, Žiž uz mani skatās ar tādu maigu skatienu, kurā nevar nolasīt nek citu kā vien "es zināju, ka mēs neesam tik atšķirīgi. Salvetes taču ir awesome!". Viņa apsēstība ar papīriem, jo īpaši mīkstiem, ir atsevišķs stāsts. Tualetes papīru, piemēram, glabājam gaitenī uz plaukta, citādi tas minūšu laikā ir izplosīts. Viņam patīk nēsāt pa dzīvokli saņurcītus čekus un mest tos manos zābakos. Patīk plēst lapas no grāmatām, tās nekad nedrīkst atstāt atvērtas. Par līšanu papīra maisiņos un kastēs, domājams, nav jāstāsta nevienam, kas redzējis kaķi vai kaut vai video ar kaķi.

Kaķis nelika mieru, līda tējā, rāva no rokām sašņauktās salvetes. Paskatījos uz viņu ar nopietnu skatienu. Izvilku no paciņas jaunu salveti un pasniedzu viņam. Milzīgā laimē sakoda no visiem stūriem, izplosīja, beigās murrādams uzgūlās virsū drisku kaudzītei un aizmiga. Šī situācija man atgādināja Harija Potera mājas elfu Dobiju, kuram uzdāvināja zeķi, un tā kā viņam pirmo reizi dzīvē pašam kaut kas piederēja, viņš kļuva brīvs. Žižeks gan nekad nav bijis pārāk efektīvs mājas elfs, drīzāk mājas gremlins.

1781. g. K. Hardera izdotajā „Vidzemes kalendārā” ir ap 70 latviskas cilmes vārdu:
Mīliņš, Mierinš, Laimīts, Gaišuls, Glābiņš, Labdaris, Taisniņš, Dievbītiņš, Klusīte, Žēlīte,
Dārdzīte, Mēlvaldīte, Valde, Skaidrīte u. c. Tautā šiem vārdiem, izņemot Skaidrīti, nav bijusi
piekrišana (Siliņš 1990, 16). Arī mūsdienās, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes
datiem, no šiem vārdiem ir lietots vienīgi Skaidrīte.

/PAULS BALODIS LATVIEŠU PERSONVĀRDU ETIMOLOĢISKĀS SEMANTIKAS TEORĒTISKAIS MODELIS UN TĀ REALIZĀCIJA
PROMOCIJAS DARBS FILOLOĢIJAS DOKTORA GRĀDA IEGŪŠANAI/

Dievbītiņš, though. Vai kāds nemeklē sev dj niku ar vēsturi?

Tālāk:

20. gs. 20.–30. gados Latvijā radās ap 1000 personvārdu. Daļa no tiem bija nevēlami
un nepiedienīgi: Prīma, Dua, Hlorofīla, Dolārs, Lats, Angīna, Anēmija, Hiēna, Arēna,
Tīksma, Maģija u. c. Tāpēc 1935. g. Izglītības ministrija nodibināja īpašu Kalendārvārdu
komisiju personvārdu kataloga izstrādāšanai. (Siliņš 1990, 22)

Pēc tam, kad jau nez cik reizes esmu gūglējusi festivāla programmu ar atslēgas vārdiem "Black Night Shorts" un redzējusi uz tiem izlecošo attēlu joslu, es pilnīgi nemanāmi esmu sākusi apsvērt domu, ka melni pidžammas šorti būtu forša lieta, ko paņemt atpakaļ uz festivālu no mājām, žēl, ka man tādu nav.