dzīvsudrablapsa

LNB Mākslas lasītavā Civjana grāmatā par agrīnā krievu kino recepciju atradu plānu grāmatzīmīti — tinamās tabakas papīru. Tas ielikts ievada 12. lpp. Droši vien kino teorijas entuziasts aizgāja uzsmēkēt un neatgriezās. Tāda, lūk, literatūras par kino recepciju recepcija.

Neaizgājām atvadīties no Dāvida. Vilks vēl tomēr ir ļoti noguris. Divpadsmitos iededzām svecīti. Vēl deg, pavisam mazs galiņš. Nu kā tā, nu.

Maģiskā domāšana darbībā: piens nevar būt sabojājies, jo derīguma termiņš sakrīt ar recenzijas nodošanas datumu, un recenzija taču vēl nav iesniegta.
(Kad dedlains ar visām trim galvām būs klāt, piens pārvērtīsies asinīs.)

Radiatori trokšņo tā, it kā no tiem šļāktos ārā ūdens un kāds to pavadītu, sitot pa radiatoriem ar stieni. Tas ir gaiss? Kaut kā pilnīgi bail, jau pirmais gūgles meklējums noveda pie sprāgstošiem apkures katliem.

UPD. Atgaisojām, tas ir, Vilks atgaisoja, pagaidām pieklusuši.

UPD.2. Tagad sāka skaļi trakot apkures katls.

Un man liekas, ka tas ir katras latviski rakstošās sievietes pienākums reizi trijos mēnešos aizliet seju un teikt tumsai logā: "Jā. Es gribētu būt Inga Ābele." Es domāju, ka Inga Ābele dara tāpat.
/Noklausīts:
– Tā Tava jaunā grāmata, "Duna", tā ir laba, ja
– Es neesmu Inga Ābele, es esmu Inga Gaile
– Bet ir?
– Noteikti./

Atvērt brutu un noskatīties "Es esmu šeit" vai iedzert tēju un čučēt?

Annuška piektdien referātā pieminēja runāšanu sievietē (kā valodā). Vai sieviški. Tagad es ik pa brīdim paklausos savās domās – vai tās izklausās kā domātas sievietē. Domu mērīšana un pielaikošana noteikti izklausās kā domāšana sievietē. Domu lietošana vispār – nevis "domāju, tāpēc esmu", bet domāju, jo tas ir interesanti un reizēm pat patīkami.

Printeris mājās – es brīnos, kā agrāk nekad netiku iedomājusies, cik daudz tas sniedz kontroles sajūtai pār savu dzīvi.

Es noklausījos abus "Zāles" albumus vienu pēc otra, un mans iekšējais Rudzītis tos salika stāstā, kur "Viņš" ir "Viņas" (stihiskās sievietes) dēls, kurš pirmā albuma sākumā ienāk pasaulē caur smilšu laivu (haha), tad maziņš braukā mammai pāri ar mašīnīti, un beigās kā jauns bišu spiets izlido lielajā dzīvē. Taču otrajā albumā redzam, ka diezgan labi viņam tur neiet, nākas attapties uz Vanšu tilta, plānojam lēcienu, un arī mammai tukšo ligzdu nāk aizpildīt skumju zvēri. Viss beidzas labi, kad viņam parādās draudzene no citas valsts, un mamma sāk apmeklēt terapiju. #dziļidziļidziļidziļidziļi

Wow! Daugavas krastā šauj salūtu.

Iebridu pagalmā, lai iznestu miskasti. Sētā bija iebraukts sudrabkrāsas taksometrs, kaimiņa darba mašīna. Kaimiņš taksists ir arī tas, kam pieder baložu būda mūsu paglma vidū. Viņš krāmējās pa šķūnīti zem būra, un šoreiz es nenoturējos un piegāju.
– Vai tie ir jūsu baloži?
– Jā.
– Un ko jūs ar viņiem darāt?
Viņš skatījās tāds aplami smaidīgs un tad vienkārši atbildēja:
– Dzīvojam!

Tā kā rīsu nūdeles bija lielā neatvērtā iepakojumā, nolēmu, ka tad jau labāk rīsus. Tagad problēma tāda, ka rīsi ir labi izvārījušies, bet vīns (pielēju par daudz, labi, gandrīz 0.5 l) vēl ir kodīgs, Cabernet Sauvignon, ja drīkst palamāties, šausmīgi egocentriska vīnoga. Noliku, lai stāv zem nosūcēja, varbūt iztvaikos sīvumu laukā, bet vārīt vairs nedrīkst, citādi tie rīsi pārvārīsies. Var vēl ko darīt?
Cik pirmāspasaulesproblēmīgi, ne?
Es esmu laimīgs cilvēks.

P.S.
Bet vispār ir ļoti labi, man parasti negaršo cūkas un meža cūkas, bet vīns un ķīniešu garšvielas ir viņai izvilkuši laukā foršu garšu.

Vai varat ietekt kādu zupu, kur varētu salikt sarkanvīnu, tomātus un saldo krējumu?

Populistiski politiskie spēki man atgādina narcisistiskus vecākus. Domājot par Polijā izvirzīto sadistisko abortu likumu, piemēram. Tas šķiet kā aprobežots cilvēks ar bērnu, kas tik ļoti domā par to, ka viņa nepilngadīgā meita nedrīkst dzert, pīpēt vai kniebties, ka ir gatavs nodarīt savam bērnam pāri, lai tikai kādam no blakus dzīvokļa neienāktu prātā nodomāt ko drusku sliktāku, pie kam, ne jau meitas dēļ, bet naricistiskā vecāka. Un bērns jeb tauta jūt apkārtējo vidi kā ļaunu vēlošu, jo te nav pat ticības, ka šis ir "tevis pašas labā". Ir tikai salta atziņa, ka visas attiecības or tikai cīņa par varu. Un tas ir veids, kā jūs piedabūjat tautu attaisnot karu.

Ļoti, ļoti labi ir tas, ka vīram patīk mīļoties un aizmigt apskāvienos. Ja viens no abiem nevar gulēt apķēries, bet otram tas ļoti patīk, ir diezgan bēdīgi. It kā jau nav nekāda lielā lieta, kuras dēļ būtu vērts pārtraukt attiecības, bet tomēr. Guli un domā par tuvumu bez kontakta, apķer spilvenu vai glaudi kaķi līdz aizmiedz, it kā jau jauki un normāli. Bet cik neiedomājami forši ir tad, ja gribās ar otru dažādi apķerties, un to droši var, un neviens nejūtas traucēts, un varam aizmigt saķērušies visādos ķekaros.

Vakar gribējām kaut ko garšīgu un nopirkām lielo Fazer. Es savu daļu apēdu visu, bet Vilkam palika. Nupat viņš man atdeva savus gabaliņus, jo viņš nemaz negrib, viņam ir sausiņi, ko grauzt. Ļoti veiksmīga laulība, es teikšu!

Kaut kad cibā bija (nebija?) runas par to, kā izpaužas mansplaining, un šis man šķiet tāds aizkustinošs paraugs. Žaņa Grīvas priekšvārds literatūrzinātnieces Ingrīdas Sokolovas atmiņām par karu, kur viņa bija padomju armijas gvardes vecākā leitnante.
"Lasot šo darbu mēs it kā starp rindām dzirdam pašas autores balsi, kas mums kautrīgi saka: "Lūdzu, tādu es redzēju briesmīgo karu pret hitlerisko Vāciju. Tāda es biju kara sākumā, un tāda es kļuvu kara gaitā. [...] Es darīju to, ko atļāva mani sievietes spēki un toreizējais saprāts, cenšoties visu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Neprasiet no manis vairāk! [...]""
Jo, nu, nav jau tā, ka viņa priekšā būtu vesels manuskripts atmiņu pirmajā personā, ko varētu citēt, vai ne, jāieliek kautrīgā balsī sacīti vārdi viņas mutē.

Elektriskā tējkanna, kas nav slēgta iekšā jau pāris dienas, ik pa brīdim izdod kalimbas skaņas. Ļoti savādi.
Kopš pirmdien atklāju mīlīgo vapmīr-gej-šausmu webkomiksu "Kingfisher", ļoti iepatikusies vampīru tēma, nemitīgi ņemas pa galvu visādi sižeti. Pats "Kingfisher", kā vakar žēlojos miss_sarajevo,  gan man ap devīto nodaļu sāka patikt krietni mazāk, pārāk liels haoss un pilnīgi visi personāži saiet tīneidžā (tie, kas vēl dzīvi). Man patīk zīmējums un arī valoda ir forša, ar ļoti precīzu tēlu atklāsmi (kas, piezīmēšu, nebūt nav viegli, ja visi personāži ir a) aizvainoti uz kādu, par to, ka viņi padarīti par vampīriem b) padarīti par vampīriem, tāpēc, ka viņiem vienlīdz stipri piemīt senākās paaudzes vampīriem noderīgas īpašības - pakļāvība, naivums, seksapīls). Bet, protams, apstāties nav iespējams, kamēr nebūs izlasīts viss.
Mja, izrādījās, ka tējkanna tomēr bija nejauši ieslēgusies un uzcepa kaļķa nosēdumus. Ok, laikam šī atkopšanā zemsegas stāvoklī ir sevi pilnībā izsmēlusi, prātam un ķermenim jāatgriežas darbīgākā režīmā.

( ... tālāk ... )

Nupat atklāju, ka pēdējos dažus mēnešus lielāko tiesu lietu, ar ko esmu dalījusies FB, netīšā kārtā esmu atļāvusi redzēt tikai Vilkam.
*Jāpārbauda, vai visus linkus uz pašas rakstītajiem tekstiem gadījumā nerādu tikai mammai! Ā. Nē. Ok.*