dzīvsudrablapsa

Negaidīti atklāju, cik pārsteidzoši garšīgs ir gandrīz sasalis plakanais persiks. Tā kā tas ir plakanais persiks, to ir ērti kost, neskatoties uz aukstumu, un garšo kā auglis ir sorberts reizē. Es gan ļoti ceru, ka tie, kas atrodas zemāk kastē, nebūs sasaluši mazliet par daudz.

Vai Jūrmalā ir kāda jauka vieta, kur palikt, tāda, kas līdzīga Cēsu Malai vai Kaņepei?

– Džīms gribēt ēst.
– Bet mēs neko nedarām par velti, – vārava teica, nu jau skaļāk, jo dienvidu vējš pieņēmās spēkā.
– Džīms būt nabags. Māt ar. Un tēvs ar.
– Mēs tikai gribam, lai tu tiem baltajiem pastāsti, kas ir nēģera brīvība.
– Un kas tad būt nēģera brīvib?
– Smiešanās un dejošana.

/Kristīne Ulberga "Tur"/

Piebildīšu vēl to, ka Džīms šādi runā arī ar savu māti, un šeit netiek imitēta lauzīšanās svešvalodā, bet gan, I guess... nēģerība!

Postskripts: darbība risinās *kaut kur mūžamežos Āfrikā*

Stāvēju stendā, garlaikojos, prātoju par vārdu salikumu un konceptu "attention whore". It kā gan whore ir persona, kas sniedz otram baudu, bet uzmanības ubaga vaimanas un izrādīšanās parasti raisa visai pretējas izjūtas tam, kas to uzklausa un reaģē pretīm. Varbūt vienīgi apmierina kāri pēc drāmas un klačām. Bet es nedomāju, ka tas ir par to. Drīzāk jau tad par to, ka intīmi personiskais (ķermeņa zonas, emocionāla ievainojamība) tiek padarīts par instrumentu, lai iegūtu sabiedrības ietvaros vērtīgu labumu (iztikas līdzekļus, uzmanību un atzīšanu). Tas it kā ir un it kā nav, kā dzimumakts pornofilmā, tas aizstāj baudu ar apmierinājumu un pašapmierināšanos.
Bet whore jēdziens ietver arī to, ka akūta vajadzība pēc atzinības ir līdzvērtīga trūkumam, nespējai citādi nopelnīt, sociālai ierobežotībai. Tas ir zems statuss. Un ir cilvēki, kas visu mūžu ir nabadzīgi. Ir cilvēki, kas visu mūžu ir prostitūtas. Lai kā arī censtos, viņi nespēj izrauties no apstākļiem. Ir tikpat milzīga iespēja nekad netikt vaļā no uzmanības maucības sevī. Jo īpaši ja neizbēgamā tuvumā ir radinieki, kas varbūt citādi ir jauki cilvēki, bet kas jau no bērnības pūš tajā uzmanības mauku taurītē, un šajā vidē esošam cilvēkam ir grūti šo skaņu neatkārtot pašam. Tāpat kā zagļu bandā augušais, kurš nevar atredzēt to, ka vot, te stāv šitā soma, tie ir divdesmit eiro, neviens neredzēs, un kāre grauž. Tāpat kāre pēc uzmanības grauž un pagrūž un liek pateikt to stulbo joku un žēlabaini pavaicāt "kāpēc tu man nezvani?". Un šajā trūkuma stāvoklī ir aizmiglots skatiens, citu sekmīgā darbība veselīgos un vērtīgos veidos tikai liek apzināties, ka ar paša dzīvi un rīcību kaut kas nav labi. Tā migla izolē. Tā ietin vientulībā. Tā atņem spēju baudīt.
Un droši vien tur tas mauciskums pret otru personu – tu redzi izmisīgas alkas pēc uzmanības, bet tu redzi, ka tava uzmanība nesagādās baudu. Tikai apmierinās pamata vajadzību pēc emocionālās iztikas.

Uztaisīju manikīru un pateicu, ka šodien nemazgāšu traukus.
Tad nokrāsoju tualetē sienas un griestus.
Bet pārtaisīšu tikai 3 nagus, pārējiem atstāšu uz rozā lakas viegli pelēkos sienas krāsas lāsumus.

(Vispār tieši darbojoties ar ienadžu knaiblēm un nagu vīli, labi, ne tikai naguvīli, bet smilšpapīra klucīti, ko paņēmu nagu vīles vietā, kad taisīju pedikīru, es sapratu, ka gribu darboties ar tā sienām un griestiem, nagi paši motivēja uz remontu.)

salmiņš, kas izsūc kamieļa muguru

Varētu sagaidīt santehniķi lapsas maskā, lasot Einfeldu un, kamēr viņš strādā, ik pa brīdi citēt dīvainākās vietas šajā prozā.

Vai varat ieteikt santehniķi?
Sāka tecēt vannasistabas griesti. Pieliekamie griesti, zem kuriem ir sazin kas. Aizgāju pie augšējā kaimiņa durvīm, dažas reizes piezvanīju, dzirdēju, kā viņš vannojas. Iznāca kaimiņš dvielī. Pastāstīju, kas par lietu, kaimiņš saģērbās un izpētīja savas vannas apakšu. Sauss. Tātad zem tiem pieliekamajiem griestiem, ko es neprotu pat izkustināt, ir bojāta truba, kas visu laiku tek.
Man vajag kādu, kas varētu salabot to trubu. Es jau redzu drūmas vīzijas par to, kā zem tiem piekaramajiem griestiem krājas ūdens, dzirkstelēm šķīstot, vannaistabas griestu lampa izsit korķus visā mājā, griesti ar šļakatām nāk uz leju, spoguļskapītis sabirzt lauskās un veļasmašīna agonijā nogārdz, kad tai uzgāžas duškabīne.

Ā, bet labā ziņa ir tāda, ka faktu, ka mums rīt būs jāmaksā nauda santehniķim, es Vilkam pastāstīju caur Feisbuka zvanu. Viņš tieši bija pieslēdzies tīklam lasījumu vietā. Vismaz kaut kas.

Atgriežoties no maka uz veco PC mani ļoti kaitina divas lietas: ka es nevaru jebkurā mirklī izrāmēt un izgriezt skrīnšotu, kas automātiski saglabājas, un ka es nevaru Wordā dabūt domuzīmi, un pat kombinācijas "atstarpe defise atstarpe" vai "defise defise" te ne vienmēr saprot un izlabo. Vai ir kādi veidi, kā šīs lietas spēt veikt?

Jūtu lielu mīlestību, un iznīcinošās bailes ir atkāpušās. Ļoti gribētu, lai šādā virzienā izdotos arī turpināt.
Šī bija visai izniekota diena, bet es beidzot izgulējos, un kad pēc izgulēšanās aizvilkos uz krogu, kur sēdēja vīrs, arī tas bija jauki. Kamēr es gulēju, vīrs bija uzcepis cepeti, to tad notiesājām pēc atnākšanas no kroga kopā ar marinētām dzeltenejām sēnēm (alksnenēm?), tomātiem un saulespuķu sēklu dīgstiem (nebeidzu jūsmot par šo produktu, kas apvieno saulespuķu sēklu atkarībizraisošo garšu un salāta svaigumu).

Pirmais iespaids bija – nu nē!
Pirmais iespaids bija labs kamer neienacam
Pirmais iespaids bija man vnk chill
iespaids bija tāds, ka var uzskatīt, ka tas ir būtiski
iespaids bija dzejnieka-filozofa lielākais
iespaids bija satriecošs. Šī pilsēta ir milzīga
Pirmais iespaids bija patīkams – viņa ir sievišķīga
Pirmais iespaids bija labs priekš Dantesa
Valentīna dienas iespaids bija jūtams visas izstādes laikā (show [4026 + 3] x.)
Bet, kā bieži ir pierādījies- pirmais iespaids bija mānīgs.

LNB Mākslas lasītavā Civjana grāmatā par agrīnā krievu kino recepciju atradu plānu grāmatzīmīti — tinamās tabakas papīru. Tas ielikts ievada 12. lpp. Droši vien kino teorijas entuziasts aizgāja uzsmēkēt un neatgriezās. Tāda, lūk, literatūras par kino recepciju recepcija.

Neaizgājām atvadīties no Dāvida. Vilks vēl tomēr ir ļoti noguris. Divpadsmitos iededzām svecīti. Vēl deg, pavisam mazs galiņš. Nu kā tā, nu.

Maģiskā domāšana darbībā: piens nevar būt sabojājies, jo derīguma termiņš sakrīt ar recenzijas nodošanas datumu, un recenzija taču vēl nav iesniegta.
(Kad dedlains ar visām trim galvām būs klāt, piens pārvērtīsies asinīs.)

Radiatori trokšņo tā, it kā no tiem šļāktos ārā ūdens un kāds to pavadītu, sitot pa radiatoriem ar stieni. Tas ir gaiss? Kaut kā pilnīgi bail, jau pirmais gūgles meklējums noveda pie sprāgstošiem apkures katliem.

UPD. Atgaisojām, tas ir, Vilks atgaisoja, pagaidām pieklusuši.

UPD.2. Tagad sāka skaļi trakot apkures katls.

Un man liekas, ka tas ir katras latviski rakstošās sievietes pienākums reizi trijos mēnešos aizliet seju un teikt tumsai logā: "Jā. Es gribētu būt Inga Ābele." Es domāju, ka Inga Ābele dara tāpat.
/Noklausīts:
– Tā Tava jaunā grāmata, "Duna", tā ir laba, ja
– Es neesmu Inga Ābele, es esmu Inga Gaile
– Bet ir?
– Noteikti./

Atvērt brutu un noskatīties "Es esmu šeit" vai iedzert tēju un čučēt?

Annuška piektdien referātā pieminēja runāšanu sievietē (kā valodā). Vai sieviški. Tagad es ik pa brīdim paklausos savās domās – vai tās izklausās kā domātas sievietē. Domu mērīšana un pielaikošana noteikti izklausās kā domāšana sievietē. Domu lietošana vispār – nevis "domāju, tāpēc esmu", bet domāju, jo tas ir interesanti un reizēm pat patīkami.

Printeris mājās – es brīnos, kā agrāk nekad netiku iedomājusies, cik daudz tas sniedz kontroles sajūtai pār savu dzīvi.

Es noklausījos abus "Zāles" albumus vienu pēc otra, un mans iekšējais Rudzītis tos salika stāstā, kur "Viņš" ir "Viņas" (stihiskās sievietes) dēls, kurš pirmā albuma sākumā ienāk pasaulē caur smilšu laivu (haha), tad maziņš braukā mammai pāri ar mašīnīti, un beigās kā jauns bišu spiets izlido lielajā dzīvē. Taču otrajā albumā redzam, ka diezgan labi viņam tur neiet, nākas attapties uz Vanšu tilta, plānojam lēcienu, un arī mammai tukšo ligzdu nāk aizpildīt skumju zvēri. Viss beidzas labi, kad viņam parādās draudzene no citas valsts, un mamma sāk apmeklēt terapiju. #dziļidziļidziļidziļidziļi

Wow! Daugavas krastā šauj salūtu.