Sapnī bijām Āfrikā, kādā bijušajā franču kolonijā. Visu laiku lija lietus, un man atkal bija kāzas, uz kurām es biju atnākusi saplēstās kedās, bet, kas sliktāk, dažāda garuma un biezuma zeķēs. Es gribēju aizskriet uz kiosku un nopirkt citas, bet man norādīja, ka kavēju jau pusstundu. Nācās iet, kāda biju. Tad atcerējos, ka man zem dažādajām zeķēm ir vēl daži zeķu slāņi, nuriem apakšējais pat bija vienāds – rozā īszeķītes. Toties pēc tam kompulsīvi grābu drēbes un apavus kaut kādās humpalās otrajā stāvā. Tad atkal biju lejā, atkal, biju nokavējusi kāzu mielastu, bet tas nekas, jo kāzu mielasts notika padomju stila bufetē, un tuklā, baltādainā bufetniece ar krāsotiem matiem izkasīja ekstra lielu porciju frikadeļu zupas no katla apakšas. Bet ap to laiku lietus tecēja caur griestiem. Un salija kartupeļu sacepums. Vecvecāki bezpalīdzīgi stāvēja lietū kā zem dušas, bija jāmēģina viņus izvest sausumā – protams, aizvedu viņus uz pludmali, kur tumšādaini pusaudži ar augstām frizūrām grauza semuškas, viņi rādīja ceļu caur klintīm. Bet viņu franču valoda bija tik ātra un slenga pilna, ka es nebiju droša par norāžu saprašanu. Pēc tam laikam es biju dienvidslāvu sociālisma laika nolaistā hotelī, bet tā kā tomēr Āfrikā, nācās cīnīties ar karstumu, un Vilks man bija uzdāvinājis ventilatoru. Bet istabā jau bija viens ventilators! Abi ventilatori saduroties radīja tādu gaisa plūsmu, ka notika aerodiums.