dzīvsudrablapsa

Iebridu pagalmā, lai iznestu miskasti. Sētā bija iebraukts sudrabkrāsas taksometrs, kaimiņa darba mašīna. Kaimiņš taksists ir arī tas, kam pieder baložu būda mūsu paglma vidū. Viņš krāmējās pa šķūnīti zem būra, un šoreiz es nenoturējos un piegāju.
– Vai tie ir jūsu baloži?
– Jā.
– Un ko jūs ar viņiem darāt?
Viņš skatījās tāds aplami smaidīgs un tad vienkārši atbildēja:
– Dzīvojam!

Tā kā rīsu nūdeles bija lielā neatvērtā iepakojumā, nolēmu, ka tad jau labāk rīsus. Tagad problēma tāda, ka rīsi ir labi izvārījušies, bet vīns (pielēju par daudz, labi, gandrīz 0.5 l) vēl ir kodīgs, Cabernet Sauvignon, ja drīkst palamāties, šausmīgi egocentriska vīnoga. Noliku, lai stāv zem nosūcēja, varbūt iztvaikos sīvumu laukā, bet vārīt vairs nedrīkst, citādi tie rīsi pārvārīsies. Var vēl ko darīt?
Cik pirmāspasaulesproblēmīgi, ne?
Es esmu laimīgs cilvēks.

P.S.
Bet vispār ir ļoti labi, man parasti negaršo cūkas un meža cūkas, bet vīns un ķīniešu garšvielas ir viņai izvilkuši laukā foršu garšu.

Vai varat ietekt kādu zupu, kur varētu salikt sarkanvīnu, tomātus un saldo krējumu?

Populistiski politiskie spēki man atgādina narcisistiskus vecākus. Domājot par Polijā izvirzīto sadistisko abortu likumu, piemēram. Tas šķiet kā aprobežots cilvēks ar bērnu, kas tik ļoti domā par to, ka viņa nepilngadīgā meita nedrīkst dzert, pīpēt vai kniebties, ka ir gatavs nodarīt savam bērnam pāri, lai tikai kādam no blakus dzīvokļa neienāktu prātā nodomāt ko drusku sliktāku, pie kam, ne jau meitas dēļ, bet naricistiskā vecāka. Un bērns jeb tauta jūt apkārtējo vidi kā ļaunu vēlošu, jo te nav pat ticības, ka šis ir "tevis pašas labā". Ir tikai salta atziņa, ka visas attiecības or tikai cīņa par varu. Un tas ir veids, kā jūs piedabūjat tautu attaisnot karu.

Ļoti, ļoti labi ir tas, ka vīram patīk mīļoties un aizmigt apskāvienos. Ja viens no abiem nevar gulēt apķēries, bet otram tas ļoti patīk, ir diezgan bēdīgi. It kā jau nav nekāda lielā lieta, kuras dēļ būtu vērts pārtraukt attiecības, bet tomēr. Guli un domā par tuvumu bez kontakta, apķer spilvenu vai glaudi kaķi līdz aizmiedz, it kā jau jauki un normāli. Bet cik neiedomājami forši ir tad, ja gribās ar otru dažādi apķerties, un to droši var, un neviens nejūtas traucēts, un varam aizmigt saķērušies visādos ķekaros.

Vakar gribējām kaut ko garšīgu un nopirkām lielo Fazer. Es savu daļu apēdu visu, bet Vilkam palika. Nupat viņš man atdeva savus gabaliņus, jo viņš nemaz negrib, viņam ir sausiņi, ko grauzt. Ļoti veiksmīga laulība, es teikšu!

Kaut kad cibā bija (nebija?) runas par to, kā izpaužas mansplaining, un šis man šķiet tāds aizkustinošs paraugs. Žaņa Grīvas priekšvārds literatūrzinātnieces Ingrīdas Sokolovas atmiņām par karu, kur viņa bija padomju armijas gvardes vecākā leitnante.
"Lasot šo darbu mēs it kā starp rindām dzirdam pašas autores balsi, kas mums kautrīgi saka: "Lūdzu, tādu es redzēju briesmīgo karu pret hitlerisko Vāciju. Tāda es biju kara sākumā, un tāda es kļuvu kara gaitā. [...] Es darīju to, ko atļāva mani sievietes spēki un toreizējais saprāts, cenšoties visu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Neprasiet no manis vairāk! [...]""
Jo, nu, nav jau tā, ka viņa priekšā būtu vesels manuskripts atmiņu pirmajā personā, ko varētu citēt, vai ne, jāieliek kautrīgā balsī sacīti vārdi viņas mutē.

Elektriskā tējkanna, kas nav slēgta iekšā jau pāris dienas, ik pa brīdim izdod kalimbas skaņas. Ļoti savādi.
Kopš pirmdien atklāju mīlīgo vapmīr-gej-šausmu webkomiksu "Kingfisher", ļoti iepatikusies vampīru tēma, nemitīgi ņemas pa galvu visādi sižeti. Pats "Kingfisher", kā vakar žēlojos miss_sarajevo,  gan man ap devīto nodaļu sāka patikt krietni mazāk, pārāk liels haoss un pilnīgi visi personāži saiet tīneidžā (tie, kas vēl dzīvi). Man patīk zīmējums un arī valoda ir forša, ar ļoti precīzu tēlu atklāsmi (kas, piezīmēšu, nebūt nav viegli, ja visi personāži ir a) aizvainoti uz kādu, par to, ka viņi padarīti par vampīriem b) padarīti par vampīriem, tāpēc, ka viņiem vienlīdz stipri piemīt senākās paaudzes vampīriem noderīgas īpašības - pakļāvība, naivums, seksapīls). Bet, protams, apstāties nav iespējams, kamēr nebūs izlasīts viss.
Mja, izrādījās, ka tējkanna tomēr bija nejauši ieslēgusies un uzcepa kaļķa nosēdumus. Ok, laikam šī atkopšanā zemsegas stāvoklī ir sevi pilnībā izsmēlusi, prātam un ķermenim jāatgriežas darbīgākā režīmā.

( ... tālāk ... )

Nupat atklāju, ka pēdējos dažus mēnešus lielāko tiesu lietu, ar ko esmu dalījusies FB, netīšā kārtā esmu atļāvusi redzēt tikai Vilkam.
*Jāpārbauda, vai visus linkus uz pašas rakstītajiem tekstiem gadījumā nerādu tikai mammai! Ā. Nē. Ok.*

Meklēju pasākuma telti nojumi uz 28. 07. - 29. 07., apmēram 5x10m, bet izskatītu variantus. Varbūt jums zināms kāds festivālu rīkotājs vai tirgotājs, kam tāda ir un kas gatavs par saprātīgu atlīdzību iznomāt?

Ievēroju, ka no jauniešiem, ko redz LNB, visvairāk dzirdu sarunājamies franciski. Tad angliski. Domāju, nez kā tad tad tas, latvieši ir mazāk cītīgi mācībās? Tad es sapratu - latvieši ir īgni un antisociāli, vai nu sēž savā kaktā bibliotēkā un nerunā ne ar vienu vai, vēl labāk, mācās mājās, kur citus nav arī jāredz.
Galu galā, ne velti arī es gaidu atnākam naudiņu, lai varētu pasūtīt jaunas grāmatas no internetiem mājas bibliotēkai.

TVNeta labajā malā starp linkiem uz portāla sadaļu krievu valodā parādās raksts "Mirusi Eirovīzijas uzvarētāja", kuram pievienotajā attēlā redzama grūti izšķirama sievietes seja skatuves gaismās, krāsu gamma apliecina nesenu notikumu. Uzklikšķinot izrādās, ka "attēls ir ilustratīva rakstura", bet pēc attēla meklēšanas gan atklājas, ka tas ir no 2016. gada konkursa, tur redzama dalībniece no Armēnijas. Un skandalozās ziņa? Ā, tās saturs toties attiecināms nevis uz 2016. gada uzvarētāju no Ukrainas, bet pavisam citu dziedātāju, Koriju Brokenu, kas patiesi mirusi šī gada 31. maijā. Vai, kāds pārpratums. Kā sabiedrības aizdomas pēc tam, kad mīklainos apstākļos elektrība nosita viņa kārtīgi apdrošināto dēlu un auklīti, teica vīrietis, kas jau bija izcietis cietumsodu par bijušās sievas uzspridzināšanu, "katrs jau spriež pēc savas samaitātības pakāpes".
Bet patiesībā tā ir šausmīga etniskā naida kurināšana vienlaikus daudzos līmeņos - "nebūtu jau brīnums", "tā tie krievi gribētu", "tā tiem ukraiņiem vajadzētu", "lai vot tie latvieši pabaidās". Bet tur ne krievi, ne latvieši, ne ukraiņi, tur bezkaunīgi žurnālisti, kas vāc klikšķus.

Bija murgu pilna nakts. Pie kam murgi bija acīmredzami dažādos žanros - vispirms psiholoģiskā šausmene par ģimeni un apsēsto māju, kur jāpako kastēs lietas, paralēli nolemjot par labu kopīgai pašnāvībai. Tad bija kaut kas no slasher žanra, kur cilvēku grupa attapās pagrabā, maniaks bija viņus visus sagraizījis un pieaudzējis suņa kājas roku vietā utml., bet neviens nezaudēja racionālo domāšanu, un visi ļoti atbalstoši mēģināja apjēgt, kā risināt situāciju; pēdējā, ko atceros, bija bēgšana no citplanētiešu/ mašīnu uzbrukuma, kas notika daļēji datorizētā vidē, kad mums izdevās iesprostot viņus noteiktā telpā aiz durvīm, es savilku lodziņu ar pirkstiem, samazinot redzamo un attiecīg arī pašus Ai citplanētiešus. Diemžēl tad dalītajā ekrānā kopā ar mazākiem citplanētiešiem bija parādījās vēl viena grupa - viņi bija nokopējušies, es paniski mēģināju darīt kaut ko citu, bet biju jau iedarbinājusi programmu, kas viņus pamazina un kopē arvien tālāk.

Atvēru "Stiklus", nevarēju nolikt. Sākumā man gan šķita, ka es to neizturēšu, jo, pārāk daudzas lietas galvenās varones pieredzē bija tuvas manu privāto šausmu uzliesmojumiem visai nesenā pagātnē. Es tomēr sadūšojos, un tagad esmu laimīga, ka izlasīju, jo īpaši kopā ar pēcvārdu. Grāmata ir brīnišķīga ne vien kā literārs darbs, bet arī kā spēku sniedzošs žests .

Es pirms desmit gadiem esmu zem actiņas saglabājusi interviju ar Juri Žagaru, ko paralēli mācībām šifrēju, trūcīga studenta statusā piepelnoties naudiņas.
Tagad atkal esmu trūcīgs students, tikai nu šifrēju pati savas intervijas ar R un A.

Labā ziņa: ar uztura bagātinātājiem, svaigu gaisu un mazliet lielāku fizisko slodzi pēdējās nedēļas laikā bezmiegs ir stipri samazinājies.
Ne tik labā ziņa: šķiet, ka atgriežas viss pēdējo mēnešu zudušais miegs. Šodien guļu gandrīz visu dienu, neskatoties uz to, ka vakar aizmigu visai laicīgi.

Es pat biju aizmirsusi par Justīnes J dzejoļu grāmatu, bet, soctīklos izdzirdot neapmierinātību par to, ka tā nav nominēta LaLiGaBai, atmiņa par to grāmatu iesita nedaudz elektriski. "Tālsaruna" nudien ir tāda mazliet sirēniska intonācija, uzrunāšana no distances, labi zinot, kur sauciens raidīts. Tas man šķiet drusku interesantāk par to nesamākslotības tiešumu, ko citi dzejnieki saskata kā jauno tendenci. Bet tas varbūt tāpēc, ka nepastarpinātas realitātes garšai man pietiek ar Cibas lasīšanu. Lai gan tas varbūt ir gana līdzīgi - runāt tieši par x vai tikpat labi runāt tieši uz x.

Pretējās mājas logos
- uz vienas palodzes ar muguru pret ielu sēž kaut kas milzīgs un balts, izskatās pēc pusmetrīga porcelāna polārlāča
- divi logi ļoti netīri un aizkrauti ar krāmiem, bet izskatās glīti
- vienā logā sauso ziedu kompozīcija izskatās pēc lapsas galvas
- pie viena loga meitene krūšturī mēra kulonu.

Šajā ielas pusē kontā tiek ieskaitīta vēl vien nakts, kas atdota murgiem, un vēl viena diena, kas sākas tikai vienos, kad beidzot ir izdevies pagulēt.