Blakus uz galda vāļājas kafija.
Ir dusma par vakardienu un tāpēc ir atvērts MS Words, lai rakstītu atlūgumu. Nu no darba.
Bet nerakstīšu. Nevajag. Nevajag šitik karstgalvīgi.
Šādās situācijās gan vienmēr ir sajūta, ka tieši karstgalvība liktu manai dvēselei dziedāt un sirdij polku dancot, jo tad es būtu tāda, kāda esmu. Nevis:
- piespiesti prātīga (lasi - pieaugušo nopietnība), jo tā man vienmēr būšot drošības garantija (mūsdienās ir arī tāds jēdziens kā prognozējamība un drošība vienā katliņā???).
- vienmēr sašūtām, mierīgām un izgludinātām drēbēm, jo tā tak dzīvē var nepalaist izdevības garām.
- ciparu karaliene, jo ar tādu profesiju taču nekad nepazudīsi.
- pieaugusi, jo ir taču tie gadi un izglītība.
... ai, te vēl varētu daudz un dikti, bet nevajag sevi gruzīt, ne?!
Gruži, gruži, gruži.
Te vieta pavasara tīrīšanas himnai!
Kurš ar mani?!

P.S. To manu mūziciņi - Tu riktīgi paklausies, rauj dvēseli ārā un liek tai ciemoties pie Tevis, apziņas nostūros, patiesi! Un tā dziesmiņa noņem tai dvēselītei visu kautrībiņu un mulsumiņu! Go with the soul!