sakrājies
es apbrīnoju, bet vairāk tādā negatīvā aspektā, tos cilvēkus, kam ir laika savus blogus izdaiļot ar internetā meklētām bildītēm un ķiņķēziņiem. tos, kam ir laika tajā pašā jūtubā stundām skatīties kaut kādus video. meklēt kaut ko mistisku. tāpat arī tos, kas iemīlas nereālos tēlos- aktieros, rakstniekos, mūziķos. man pat pamatenē nebija nekādi plakati pie sienām [vienreiz spice girls laikam bija, jo tas bij stilīgi]. bildīšu sindroms kaut kāds. mūziķi bildītēs, šeit kaut kādas bildītes.
nu labi, es neesmu no leduslaikmeta. es arī šo to paskatos un pameklēju, bet nejau tik slimi. vēl pie tam skatīties video, kur kāds bāž sev pēcpusē zivi vai meklēt resnu cilvēku bildes. es nezinu. slimi diezgan, ka cilvēkiem ir tik daudz laika darīt neko.
un vēl tie, kas nojūdzas ar kaut kādām reliģijām , sektām. lielākā daļa no tiem ir cilvēki, kam ar dzīvi kaut kas smagi sagājis grīstē kaut kādā periodā un viņiem ir vajadzīgs kāds, pie kā pieķerties. īstenībā būtu pofig, ja cilvēks tur ņemtos ar savu garīgumu un domātu kā būt labākam sev pašam, kā dzīvot tādu dzīvi, lai tā būtu piepildīta sev un citiem, bet nav pofig, ja kaut kāda sūda reliģija krasi maina cilvēku attiecībā pret apkārtējiem. skumji atzīt, ka man nav nekas kopīgs vairs ar tiem draugiem, kas reāli nojūgušies. līmē bildītes pie sienām, lūdz un cer, ka būs tāpat kā pamatenē, ka niks kārters mani mīlēs tikpat kā es viņu pie sienas.