par to, kā man iet.
vispār ir tā..
tagad galīgi nevajadzētu rakstīt, bet. vajag.

pirms pāris nedēļām man te pazuda mēnešreizes un bija liela iespēja tkt pie bēbja. tomēr nebija. tad man likās, ka pasaules gals.

bet tagad te pavisam nesen man pateica, ka man ir augsta iespēja būt slimai ar vēzi. un tagad man ir jāgaida trīs nedēļas lai uzzināt, cik ļauni tad ir. es t saku pavisam īzī. man vairs iekšā viss netrīc. varbūt mazlietiņ. runājot par to.

jo, tad, kad es iedomājos, ka man varētu nebūt bērniņu, tas, ka man varētu būt vēzis un esmu slima, no tā man paliek auksti un gribas piecas reizes dienā apraudāties.
es redzu lietas savādak.

un tik tiešām. vajag baigo spēku gaidīt. pacietību. iespējams , ka tas ir tas, kas man ir jāiemācās.

nekad nebiju domājusi, ka labai veselībai ir tik liela nozīme. un par to, cik bezatbildīgi mēs dzīvojam pret sevi un savu ķermeni.

jā, man ir vīrieši apkārt, bet viņi nesaprot. nesaprot. ka es neesmu depresīva vai kašķīga. bļin, es esmu nobijusies!
ir tikai viens, kam piezvanīt, kad ir patiesi sūdīgi. tikai viens, kam ir emocijas un līdzjūtība. tikai viens, kas jūt, ka ir dirsā un neņirgājas par maniem ''depresijas'' periodiskajiem viļņiem.

nekādas zāles es nedzeršu. cīnišos pati līdz pēdējam. iešu pie adatu vecvagara un domāšu ko darīt ar savu dzīvi un skolu.

aiz muguras var čakarēt , cik grib ar visādiem seksiem un emocionālām krāpšanām. tās lietas patiesībā ir nebūtiskas.

viss, ko es tagad vēlos ir katru dienu mosties tik laimīga, kā vakar aizmigu. meklēt un redzēt prieku, , izbaudīt un atcerēties labo,nevis domāt par to, ka iespējams manā vēderiņā kaut kās dzīvo. kaut kas, no kā cilvēki patiešām mirst.

redzēt zaļo zāi, dzirdēt putnus, braukt ar riteni, smaidīt un mīlēt visus, kas labi.

lūdzu, slimība, ej prom. es esmu pārāk jauna, skaista un vesela meitene, kura grib vēl daudz, daudz izdarīt.

ši būs mana vēstule tev.