pavisam drīz sprāgs balti rozā ziedu kupenas. ieelpoju tikko izplaukušu plūmi. trausla, maiga.
tāda es arī gribu būt. trausla, maiga mamma.
kā man iet? labāk. mati krīt,līdz presei vēl tālu un drīz būs tricārs. ir lietas, kuras nemainās un nezinu, kā mainīt. vecais labais, ka jāsāk ar sevi pašu. labi, ka ir tie retie trenniņi. tās trīs četras stundas pa nedeļu sev pašai.
bet viņš ir tik mīļs un mazs un var smieties un ironizēt,bet kaut kas tajās mazajās acīs ir tiiiik dziļš.
veci brūtgāni gandrīz neraksta, nekur netieku un bieži jūtos ieslodzīta un ierobežota. man vēl kaut kam jākāpj pāri. nu nemāku es ar mazu bērnu iet veikalos un kafejnīcās vēl mazāk. nepatīk tā sajūta, kā visa tā lielveikala huiņa bliež uz to mazo cilvēku. par daudz iespaidu un liekas info.
toties katru dienu redzu parkos kā pa centimetram lapas aug. nogaidu , kad iemieg un tad vannā nemierīgi, bet tomēr.
gribas dabu un harmoniju. skaistu, mierīgu vidi un nepazaudēt sevi. lai neesmu garlaicīga savam bērnam un vīram.