esmu laukos, peizāža aiz loga kā kartiņā.puteņo. snieg. atceros, ka kaut kad sen putenis man saistījās ar skumjām, jo bij kaut kāda jaunības drāma ar vīru, kurš vēl nebija vīrs un pat nesapņoju, ka būs.
mācos mazbišķiņ laiku sev, mācos atlaist viņu uz tām pāris minūtēm un histēriski neskriet pie gultas kā torpēda. nav sanācis neņemt naktī blakus, baigi mīksta esmu uz šito.
tagad garas divas nedēļas un nervu pārbaude dzīvošanā ar senčiem, kamēr vīrs pa ķīnu komandējumā. es nezinu, kas ir gŗutāk- audzināt zīdaini, vai sadzīvot ar intensīvu mammu:)