labrīt, manī vispār nav dzelža. mazais dzelzs vīrs ir visu paņēmis. nav žēl, tik negribas kā pļeckai justies.
šodien māju diena. nekur negribas ne iet, ne braukt.
vēl arvien nespēju saprast savas ''draudzenes'' stipro naidu pret grūtnieci un viņas ķermeni kā tādu. reāli jūtu pilnīgi riebumu un tas vēl jo mazāk veicina manu satikšanos ar viņu. laikam ļoti dziļa trauma pret kaut ko reālu. nav tā, ka es čurāju biksēs no fb bildēm ar vēderiem, kur nu vēl mazuļiem- visu ar mēru un drīzāk nemaz. bet ar tādu pretīgumu par to visu runāt pat es nemāku.