tikko lilit izlasīju rakstu, kurš mani uzrunaja, jo aktuāla tēma. es jau esmu pārsniegusi vecumu, kurā jau bij jābūt saražotiem bērniem manu draugu vidū, kaut gan man vēl nav tricārs, taču visām apkārt bērni ir. un tas ir ārprāts. pēdējie kopīgie tusiņi paliek neizturami, tās sievietes ir pataloģiskas. vairs nav iespējams normāli sarunāties, jo visas sarunas beidzas un sākas par viņu bērniem. es saprotu, ka ļoti mīl bērnus utt. man arī tā ir aktuāla tēma, visticāk, ka gada laikā man tāds jau būs un drauzenes kāzās būšu kā burukģis, bet mani biedē, ka palikšu tāda pati, ka cilvēkiem negribēsies ar mani uzturēties. vispār, es domāju tā ir necieņa pret mani, jo es nevaru iesaistīties ne pamperu ne skolas problēmu diskusijās un problēmas ar sevi, ja neprot runāt par neko citu vispār. nekad. bet kaut kādos vājuma brīžos tās draudzenes skumji nopūšas un saka, eh, baudi kamēr vari- dzer vīnu, celies, cikos gribi utt, bet...un tad atkal kaut kas par sīko:)