kaut kaada huinja. es visu laiku esmu spiesta klausīties to divaino muuziku. jaunos latvieshu reperus, visaadas shalles, my lips like sugar, rihannas utml, jo draudzenei IR TUMBAS. man nava, za to es vienmēr dzirdu to, kas ir viņai. nu bļeģ. kāpēc ir doma, ka ir tikai viens- eiropian shit radio??
viss, šonedēļ es arī nopirkšu sev tumbiņas.
es gribu tādu mūziku, pie kuras kustās gurni, gribās darboties un strādāt, ļaunākajā gadījumā dziedāt:)
[mnu lūk, tagad jau 10padsmito reizi skan poker face] es nespeeju pienjemt taada veida muuziku, nu nezinu kaapeec, bet vienkaarshi nevaru. tur viss ir tik vienāds, tik jobani truls.

upd. par citu tēmu. man dikti žēl tas bomzis kāpņu telpā, kurš tur nakšņo jau no 4dienas. nav piedzēries. viņš vienmēr atnāk, paēd un tad sēdus guļ, jo zeme auksta. tad man gribas teikt, lai viņš atnes sev kādu kartonu un tur guļ, ja jau viņam tā labpatīk. ārā auksti. un vēl es apsvēru no rīta iznest viņam siltu zupu. et njā, es laikam esmu jocīga. barot bomzi kā tādu kaķi. un tad kaimiņi sasmaidīsies un sauks mani par bomžu tanti. kaut gan es neesmu no tiem, kas dod katram ubagam. drīzāk viebjos, kad redzu kārtējo veci sppēka gados, kas vārtās kaut kur stacijas tunelī. zejebal.

es nezinu, ko vēl lai saka. ir dažas lietas, kas man vairs neliekas pareizi. es tā vairs neprotu darīties. es gribu būt godīga, laba meitene.
vakar beidzot dabūju izdejoties pie mūzikas, kas man patīk, jo tā ir tāda mūzika, pie kuras neviens, kas ir normāls nesēž, bet iet dejot. bija gan drusku pa aukstu ārā, bet es daudz staigāju un man likās, ka beidzot jūtos labi.