pēdējās naktīs vienkārši briesmīgi sapņi. reāli, biedējoši, bailīgi, ar īstenības sajūtu, pēkšņu mošanos un nesaprašanu, kā tikt ārā no sapņa. kniebjot sev, un pārliecinoties, ka tiešām esmu savā gultā un viena ar kaķi. bet varbūt nav. sapņi ir mistika. un šīs sajūtas man nepatīk. tas nav kā ceļojums uz austrāliju. tās ir slēptākās bailes un melnākās personības šķautnes. zemiskākie nodomi un skaļi neizteiktās lietas.
lai nu kā- ar stresu tikt galā es lāgā neprotu. viņš sēž tur iekšā un ik pa brīdim baksta iekšas. sevišķi, ja tiek aizvainot vecais, labais ego.
ļoti gribu ziemassvētkus. vairāk ziemassvētku sajūtu, mieru. o ja, arī brāli un opīti blakus, tomēr tas nav iespējams;/
saku sev- saņemies, saņemies, neesi ņuņņa. tevi taču mīl, un tev i ko mīlēt.
un vispār, labrīt, pati mācies par to, un diagnosticēju sev nopietnus miega traucējumus- grūtības iemigt, pēkšņu mošanos naktī un no rita bailes celties. a varbūt man vajag medikamentus...