bāc, kādas tās sievietes ir duras. dziļi iekšā viņas taču zin, ka tas cilvēks nav īsts un īstais. bet nē- redz, vajag tomēr ņemties un pērties. raudāt un pārdzīvot. pārmest un šaustīt sevi. blenzt telefonā un stresot par neesošām sms, nepaceltiem telefoniem, neatzvanīšanām utml huiņām. un bļin, ko darīja pirms gadiem 200, kad nebija visu šo sakarierīču? tad vienkārši norunāja, ka trešdien pie upes 12os no rīta un abi bija klāt. tad nebija atrunu un melu , [un es šo laiku idealizēju], ka tad nebija problēmu un krāpšanu. ka tad viens bija ar otru un starpā nebija trešo. cilvēki precējās un pielāgojās, iemīlēja un pieņēma tā, ka beigās viss bija pa īstam.
es nekad nesapratīšu šo laiku, kurš ir manā dzīvē tagad un to, kāpēc es viņu par tādu elli esmu padarījusi. laikam jau lai mācītos no savām kļūdām, dabūtu ''pa dirsu pa šito'' atpakaļ un iemācītu sev saprast sevi.