es jau saprotu, ka esmu tikai puteklis uz planētas. un tās manas ciešanas un pārdzīvojumi jau tik tāds nieks ir uz visu to fona. un neesmu jau nekāda māte terēze. pat nesaprotu, vai maz no manām darbībām kādam tiek kāds labums.
vaadzēja ir par psihologu. par cilvēku, kurš vienkārši aiziet uz palātu parunāties ar cilvēkiem, kam grūti. tas ir tas, ko daru tagad. tikai bez jebkādām zināšanām.
un jā, visam šitam bonusā esmu pievienojusi spilgi rozā nokrāsotu halātu. cita man nav un ar tādu es rit iešu.

ak es nabadziņš. cik labi, ka ri ciba, kam es varu izplūst savos žēlabu stāstos, jo zinu, ka visime jau sen apnicis šito klausīties.

paldies tev, visum. tu man parādi, kas ir nāve un kā tas ir, kad grūti aiziet un pateikt nevar neko. tikai blāvas acis.