vēl viena rūpju rieva bonusā.
nu šodien gan. trīs gadus jau eju pie sava mīļā adatu daktera, bet šodien, iedūra līdz kaulam un vēl cauri, man šķiet. nu tā, ka jāraud pavisam. man vispār kauns tā salūzt, bet nu nenoturējos.
pirmkārt, jau par to visu kā tādu jāraud, otrkārt, tāpēc, ka patiešām nenormāli sāpīgi tas viss pasākums bija. i kājā, i plaukstā.
dakteris saka, ka mans ķermenis padevies un imunitāte nezin kur aizmukusi. bet man likās, ka es visu laiku cīnos un cīnos un tagad man ir tik ļoti apnicis, ka bez sirdsapziņas gribas nedomāt ko ēst, ko dzer- kā nedarīt savam organismam pāri. par sportošanu, par miegu, par ikdienas lietām, kuras mūs veido un kuras ir par pamatu visām kaitēm. bet man ir apnicis! konkrēti apnicis! es jūtus bezpalīdzīga savā priekšā . un man ir zēl žēloties. man riebjas žēloties, kaut arī gribas kādam ilgi, ilgi izčīkstēties par to, cik pretīgas lietas ar mani notiek un par to, kas tagad darās manā galvā. žēl, ka te ir rīga, žēl, ka nav lauku, kur uzlekt uz ričuka , mīties un izkaukties pilnā rīklē.


un jā, gados trīsdesmit man noteikti būs pāris sirmi mani, ja es šim tikšu pāri. un man pat besī rakstīt, ka es varu utt.