cin 1,2...3.
redz, kaut kā tā dranķība negrib no manis atkāpties. un atklāti sakot, man nav ne jausmas, kāpēc, jo man apkārt ir tik fantastiski labi cilvēki, ģimene, draugi, vīrietis un vispār sūdzēties var atrast vienmēr par ko, bet man tiešām gribas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi!!

bet es te netaisos tam sūda vīrusam padoties un ielaist sevī kaut kādu letālu iznākumu.. es daru un darīšu visu, kas manos spēkos.

un tas vakar bija tik mīļi, ka manējie visi tuvākiem bija ar mani kopā vakariņās. un tas, ka es jūtu, cik tuvu blakus ir mans cilvēks. tas ir tik spēcīgs atbalsts, ka tu jūti, ka neesi viens. un tāpēc gan sev, gan viņiem es parādīšu, ka visādas šitāds baisas diagnozes var uzveikt.


apzinos, ka visu mūžu sanāk sēdēt uz tādas kā pulvera mucas, jo ir taču noskaidrots, ka tas risks manī dzīvos vienmēr, tāpēc.. katru dienu atliek vien atcerēties tādu kā sīkumu- ka jādzīvo, jābauda, jāpriecājas un galvenais- jāmīl sevi, jāļauj citiem sevi mīlēt abpusēji.

tagad atkal jāgaida biopsijas rezultāti un šīs divas nedēļas es nedomāšu par zārka krāsu un bēru puķēm, bet gan centīšos katru dienu maksimāli smaidīt, priecāties un darīt visu, kas manos spēkos, lai nākotnē man būtu laba veselība, stipra ģimene un.. pāris sīko bariņš.


p.s. meitenes, lūdzu rūpējaties par savu veselību.