uu man jau šodien tāds kā spamiņš.
te kaut kas jautāja par ziemassvētku tradīcijām.
un tad es atcerējos savējās.. ko pat nevar par tradīcijm, bet drīzāk tādām kopā būšanas siltām sajūtām.
man diemžēl nav paveicies ar milzīgu radu baru, omītēm, opīšiem, maziem un pumpainiem brālēniem, dažādām briļļainām māsicām un citiem radu gabaliem. mēs dikti maz esam, bet ziemassvētkos es kaut kā sevējos jūtu pavisam tuvu. domāju, ka tas noteikti ir saistīts ar to, ka lai cik cilvēki ir aizņemti, ziemassvētkos viņi atrod laiku pabūt kopā un dara kopīgas lietas, kuras savieno.
katru gadu mēs braucam uz vienu konkrētu mežu meklēt savu eglīti, to kopīgi pušķojam ar vectētiņa taisītiem svečturīšiem un arī dažām jaunākām mantiņām. vienmēr priecājamies par sniegu, iemīcam viens otru visdziļākajos grāvjos, pikojamies un smejamies tik daudz, ka pēc tam sāp vēders. mājupceļā patīkams nogurums, sūds par slapjām kājām un to, ka parasti pil uz galvas aizmugures bagažniekā ieliktās eglītes sniegs:)
tētim bija tāda kārbiņa ar ārkārtīgi skaistiem ziemassvētku rotājumiem. vecum veci. katrs savdāks, kars sava izmēra un krāsas. tur bija burkāns un rūķītis, kaķis, avenes un kurpītes. tie man bērnībā likās visskaistākie rotājumi pasaulē. nepavilkos uz klasiski spožā čiekura ar mākslīgo sniega glazūru un gliterīšiem. bet tās končas, oo jā, tās ar tiem pušķiem galā- tās gan man patika, jo varēja apēst.
un pēc ziemavssvētkie, isi pirms jaunā gada, braucam pa tumsu uz mežu, laižam gaisā dažas savas raķetes, dedzinam mežā brīnumsvecītes, karinam tās eglītē un ēdam mandarīnus un dažādus gardumus sniega piknikā.
uj , jā. kad tā padomā.. man pat gribētos sniegu, ja jau reiz vasaras nava. tad lai arī var kārtīgi eņģeļus sniegā sataisīt.