vairak par labo.
vakar braucām ar autobusu līdz ceļa galam, no kura tālāk vairs nekas neiet. bija sajūta, ka līdz lauku mājām nāksies krietnu gabaliņu doties kājām bez baterijām un atstarotājiem, ja drauga tētis nebūtu atbraucis pakaļ. bet tas būtu bijis tā vērts. jo tādās zvaigznes, mīļie! kā tā pilsēta- betona džungļi, mūs, kuri šeit dzīvo apdala.
divatā iegājām drauga brāļa celtā pirtiņā, kur atrodas gandrīz meža vidū. neviena cilvēka. klusums, putni, dzīvnieki, kurus neredz. noberzām viens otra ķermeņus ar paštaisītu skrubi, saņēmos un ielecu blakus esošajā dīķīti, nopērām viens otru. pilnīgi kaila stāvēju ārā un lūrēju pašā skaistākajā gaismas ķermenī pasaulē- debesīs. un bij a vismaz četras krītošas zvaigznes, kas atsver visus rīgas salūtus kopā. pēc aukstā ūdens visu ķermeni dursta mazmazītiņas adatiņas un sajūta ir fantastiski laba.
tīrība. saplūstot ar dabu. un visas tās smaržas.. kā smaržo siltās pirts sienas un dažādās pirts slotiņas...
uh.. njā. vot tā ir romantika:)