man tiešām nereāli riebjas ziema. un šo es saucu jau par ziemu ne tās trakākajā izpausmē, bet tomēr. šis ir tieši tas pats.
tas ir tāpēc, ka:
*jāceļas ir kaut kādā pilnīgi idiotiskā laikā- tumsā, kad cilvēkam normāli ir pec visiem bioritmiem jāguļ. maybe citi ir baigi cīruļi, bet es esmu izteikt pūce un sprāgstu nost tik agri kā septiņos no rīta, sevišķi jau nu lekcijās.
*ārā maz spīd saule un tas padara cilvēkus depresīvus. to nu gan es zinu 100%. pat statistika nemelo. nu kurš ir redzējis depresīvu spāni, kas dzīvo pie jūras?
*un vēl šī ziema man besī, jo mīļais puika ir paņēmis vagu pamācīties uz citurieni kā rezultātā emsu palikusi drusciņ alone. vo tā ira, kad izlutina ar labām vakariņām, nekad neatsaka pēdu vai muguras masāžu, dabas izbraucieni un tā es varētu vēl dikti ilgi turpināt. nu tad tagad es laboju radiatorus un stiepju kuļķenes no veikala pati. nav jau tā, ka nevaru, bet vnk es tādu dzīvi negribu
*un tad vēl tas auuuuukstums sasodītais. kad piespiedu kārtā ir jāvelk bikses. un man tracina bikses, jo viņas ir tik neglītas. es dievinu svārkus un kleitas, a tās stāvēs sakpī.. ilgi.

darīši visu, lai mana dzīve iekārtotos tā, ka šitanī aukstumā es esmu tur, kur saule, jūra un smaidīgi cilvēki (ā un nav krievu un saskaņas centra).


a varbūt, ka man vienkārši drīz būs mēnešreizes???